Izrakumos uz Sēnas upes saliņas Île-de-la-Cité atrasta aptuveni 20 metrus gara akmens un koka siena, kas raksturīga ķeltu nocietinājumiem. Tās arhitektūra ar lieliem akmens blokiem un savienotu koka siju sistēmu arheologiem uzreiz lika domāt par gallu tradīcijām, sacīja Île-de-France reģionālā arheoloģijas dienesta mantojuma galvenā kuratore Dorotē Šaui-Derjē, teikts tulkotā paziņojumā.

Uguns pēdas un 1. gadsimta p.m.ē. artefakti liecina, ka atrastā būve varētu būt Lutēcijas materiālā liecība. Izrakumi Hôtel-Dieu slimnīcas pagalmā Île-de-la-Cité salā sākās 2026. gada februārī. Slimnīca tiek uzskatīta par Parīzes vecāko joprojām strādājošo ārstniecības iestādi.

Lutēcija un cīņa ar Romu

1. gadsimtā p.m.ē. Lutēcija bija ķeltu pirmsromiešu apmetne jeb oppidum mūsdienu Parīzes teritorijā. Tā bija pie Sēnas dzīvojošās Parīziju cilts galvaspilsēta.

Lutēcijas kauja notika 52. gadā p.m.ē. Gallijas karu laikā, kas ilga no 58. līdz 50. gadam p.m.ē. Jūlijs Cēzars un viņa karaspēks guva izšķirošu uzvaru, taču galli nodedzināja Lutēciju un nocirta tiltus, lai romieši nevarētu ieņemt pilsētu. Tāpēc senā cietokšņa atrašanās vieta līdz šim nebija atrasta.

Netālu no sienas arheologi atklājuši apdegušas fasādes fragmentus, sadegušas sēklas un uguns izpostītas koka ēkas paliekas. Šie atradumi liecina, ka nocietinājumu iznīcinājis ugunsgrēks, kas saskan ar Cēzara aprakstu par gallu rīcību.

“Koka elementu sākotnējie oglekļa-14 datēšanas rezultāti norāda uz laikposmu no 200. līdz 10. gadam p.m.ē. Turklāt pie sienas pamatnes tika atrasts gallu šķēpa uzgalis,” sacīja Šaui-Derjē.

Atradums var atrisināt Lutēcijas atrašanās vietas strīdu

Jaunie atklājumi sniedz arheoloģiskus pierādījumus, ka Lutēcijas centrs patiešām atradies uz Sēnas salas un tās iedzīvotāji pilsētu nodedzinājuši, kā Cēzars aprakstīja savā darbā “Gallijas kari” pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu.

“Šis atklājums aizpilda arheoloģisku robu. Gadsimtiem ilgi ir diskutēts par Lutēcijas atrašanās vietu,” paziņojumā sacīja Île-de-France reģionālā arheoloģijas dienesta reģionālais arheoloģijas kurators Stefāns Dešāns. “Šodien ar šo sienu un tās kontekstu mēs, iespējams, turam rokās atslēgu šim noslēpumam.”

Sienas un citu artefaktu paliekas ir ārkārtīgi trauslas, jo tās skārusi uguns. Tāpēc sienu nav iespējams pilnībā saglabāt. Arheologi tās dokumentēšanai un atklājuma publiskai pieejamībai izveidos kopiju, izmantojot 3D fotogrammetriju.