Akmens laikmeta patversmē Spānijā atrasti neandertāliešu koka rīku nospiedumi

Akmens laikmets savu nosaukumu ieguvis no rīkiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, tomēr agrīnie cilvēki, visticamāk, visvairāk apstrādāja koku, jo to ir vieglāk izmantot nekā akmeni. Par paleolīta laikmeta kokapstrādi zināms salīdzinoši maz, jo koks parasti ātri sapūst. Taču Abric Romaní klinšu patversmē Kapeljades apkaimē uz rietumiem no Barselonas ar minerālvielām bagāts ūdens neandertāliešu koka rīkus pārklāja ar kaļķakmenim līdzīgu garozu. Kokam sadaloties, tajā palika dobi nospiedumi, kas precīzi atspoguļo sākotnējo priekšmetu formu.

Pētījumā, kas publicēts žurnālā Science Advances, Spānijas arheologu komanda kataloģizējusi 597 koka paliekas no neandertāliešu apdzīvotām vietām. Tās datētas ar laiku pirms 62 000 līdz 40 000 gadiem. Pētnieki atraduši šķēpus, rakšanas nūjas, mizas paplātes, iespējamu patvēruma konstrukciju detaļas un vāli, kas neatgādina nevienu līdz šim zināmu atradumu. Atklājumi papildina priekšstatu par neandertāliešiem kā prasmīgiem un plānojošiem rīku izgatavotājiem, nevis tikai par Homo sapiens mazāk attīstītiem radiniekiem.

Koka rīki saglabājušies minerālu garozā

Senākie līdz mūsdienām saglabājušies koka artefakti pārsvarā ir ieroči. Pie tiem pieder šķēpi no Šēningenes Vācijā, šķēpa uzgalis no Klaktonas pie jūras Anglijā un šķēps, kas atrasts kopā ar ziloņa skeletu Lēringenē Vācijā. Lielākā daļa šo priekšmetu saglabājušies ūdens piesātinātos nogulumos, kuros skābekļa trūkums palēnināja sadalīšanos.

Šādi šķēpi galvenokārt sniedz informāciju par neandertāliešu medību paņēmieniem. Abric Romaní atradumi ir atšķirīgi, jo tie nāk no vietas, kur neandertālieši aptuveni 20 000 gadu garumā dzīvoja, gulēja, gatavoja ēdienu un izgatavoja rīkus.

“Mums ir koka rīku paraugs dažādām iztikas aktivitātēm, ne tikai medībām,” sacīja arheoloģe M. Gema Chacón no Katalonijas Cilvēka paleoekoloģijas un sociālās evolūcijas institūta (IPHES-CERCA), pētījuma līdzautore. Tā kā koka paliekas parādās gandrīz katrā izrakumu slānī, tas liecina, ka kokapstrāde neandertāliešiem bija ikdienišķa prakse, nevis atsevišķs eksperiments.

Patversme atrodas travertīna klints pakājē. Travertīns ir kaļķakmens veids, kas veidojas ar kalciju bagātam avota ūdenim nogulsnējoties. Ūdenim pilot uz patversmes grīdas, kalcija karbonāts nosēdās uz tur esošajiem baļķiem, lapām, priežu čiekuriem un neandertāliešu rīkiem. Garozā noslēgtais koks lēnām sadalījās, atstājot dobus negatīvus nospiedumus. Dažkārt tie ir tik detalizēti, ka mikroskopā redzamas pat koka šūnu aprises.

Abric Romaní izpēte notiek nepārtraukti kopš 1983. gada, tāpēc komandai bijis laiks izstrādāt metodi priekšmetu izcelšanai, kas būtībā ir tukša telpa. Katrs atradums tiek iezīmēts, kartēts un fotografēts, bet restaurācijas speciālisti nostiprina trauslo garozu. “Pēc tam mēs ļoti uzmanīgi atveram vienu priekšmeta daļu,” skaidroja Chacón.

Iepriekš pētnieki dobumus aizpildīja ar sveķiem vai ģipsi, lai iegūtu pozitīvu atlējumu. Tagad visi koka palieku nospiedumi tiek pārnesti digitālā formā ar 3D skenēšanu un fotogrammetriju, bet 3D drukātās kopijas izmanto gan pētījumos, gan muzeju ekspozīcijās.

Starp 597 paliekām identificēti 13 cilvēka veidoti priekšmeti

Lielākā daļa no 597 atradumiem izrādījās dabiski stumbri, nokrituši zari un malka, galvenokārt parastā priede. Tikai 13 priekšmetus bija izgatavojuši vai pārveidojuši neandertālieši. “Šo 13 rīku morfoloģiju dabā nav iespējams atrast,” sacīja Chacón.

Četras seklas paplātes bija izgatavotas no kadiķa mizas. Lielākā no tām bija 55 centimetrus gara un 20 centimetrus plata. Tās, iespējams, izmantoja ēdiena pārnēsāšanai vai ogļu izsmelšanai, līdzīgi kā Austrālijas aborigēnu izmantotās mizas bļodas, ko dēvē par coolamons. Divi krusteniski novietoti stabi virs biezas ugunskura vietas varētu būt bijuši statīva atlikumi, ko izmantoja ēdiena apstrādei.

Patversmes dziļākajā daļā atrasts vairāk nekā piecus metrus garš zars bez sānu zariem. Tas atbilst struktūrai, ko pētnieki redzējuši visos līdz šim izpētītajos slāņos. Gar aizmugures sienu neandertālieši bija izveidojuši nelielu pavardu rindu. Katrs pavards bija aptuveni 50 centimetrus plats, un tos šķīra aptuveni metrs. Apkārt bija ļoti maz atkritumu.

Chacón pieļauj, ka tie bijuši guļvietu pavardi. “Tie nodrošina apgaismojumu un arī aizsargā no iespējamiem plēsējiem vai citiem dzīvniekiem, kas varētu uzbrukt grupai,” viņa sacīja. Komanda uzskata, ka garais stabs bijis atbalstīts pret sienu, veidojot vējtveri vai vienkāršu būdiņu. Eksperimenti parādīja, ka šādai konstrukcijai nepieciešams aptuveni piecus metrus garš elements.

Patversmes aktīvāk izmantotajā daļā atradās lieli, cits citu pārklājoši pavardi, kurus ieskāva dzīvnieku kauli, akmens rīku izgatavošanas atlūzas un malka. Pēc pētnieku domām, tieši tur gatavoja ēdienu, izgatavoja rīkus un kopīgi ēda.

Šķēpi un neparasta vāle

Pētnieki atrada smailu nūju un divus šķēpus netālu no staltbriežu galvaskausiem ar ragiem. Vislabāk saglabājies šķēps ir 2,45 metrus garš. Chacón norādīja, ka tā uzgaļa atlējumā redzams trieciena lūzums, kas ir identisks bojājumam, kāds novērots Austrālijas aborigēnu izmantotajiem šķēpiem. Šādi bojājumi rodas, kad uzgalis ietriecas kaulā vai citā tikpat cietā materiālā.

Tomēr vispārsteidzošākais atradums bija vāle. Tā izcirsta no viena koka gabala, un tai ir 16 centimetrus garš rokturis un aptuveni 14 centimetrus augsta, smaila, aptuveni trīsstūraina galva. Vietā, kur rokturis savienojas ar galvu, izveidots straujš taisna leņķa pakāpiens, kas, iespējams, neļāva rokai noslīdēt.

Vienīgais agrākais priekšmets, kas iepriekš izvirzīts kā iespējamā vāle, atrasts Kalambo ūdenskrituma apkaimē Zambijā, un tā vecums ir aptuveni 400 000 gadu. Pēc Chacón teiktā, nekas pilnībā līdzīgs Romaní vālei citur līdz šim nav atrasts.

Pēdējo pāris gadsimtu laikā antropologi, novērojot un dokumentējot mednieku-vācēju kopienas, fiksējuši līdzīgu vāļu izmantošanu medījuma nogalināšanai tuvcīņā, cīņām un dažkārt arī sociālā statusa simboliem. Tomēr par konkrētā atraduma funkciju pētnieki nav pārliecināti. “Runājot par šo vāli, patiesība ir tāda, ka mēs nezinām,” atzina Chacón.

Vāle atrasta apdzīvotā vietā līdzās kauliem, akmens rīkiem un pavardam. Tāpēc komanda izvirzījusi hipotēzi, ka to izmantoja ikdienas darbiem, nevis ceremonijām.

Materiālu izvēle liecina par plānošanu

Izmantoto materiālu izvēle liecina, ka neandertālieši labi pārzināja koka īpašības. Parastā priede ir viegli apstrādājama un ātri izžūst, tāpēc no tās gatavotus rīkus bija lēti izgatavot un vajadzības gadījumā aizstāt. Kadiķa šķiedrainā miza bija piemērota paplātēm. Malka parasti bija sausa, bet rīkus izgatavoja no svaiga koka.

“Kad viņi devās meklēt koku, tas bija tāpat kā tad, kad viņi devās meklēt akmeni — viņi precīzi zināja, ko vēlas izgatavot,” sacīja Chacón. “Tas liecina ne tikai par plānošanu, bet arī par zināmu smadzeņu sarežģītību, lai organizētu savas aktivitātes.”

Šis secinājums iekļaujas plašākā pierādījumu kopumā. Arvien vairāk datu liecina, ka neandertālieši savija šķiedras auklās, veidoja simboliskus priekšmetus un krustojās ar mūsu sugu. “Neandertālieši vairs netiek uztverti kā Homo sapiens dumjie brālēni,” sacīja Chacón. Viņa uzskata, ka Abric Romaní rīki var palīdzēt no jauna interpretēt atradumus arī citās arheoloģiskajās vietās.

Tomēr šādu atradumu izpētei nepieciešams daudz laika un līdzekļu. Neandertāliešu rīki no Abric Romaní pirmo reizi tika aprakstīti 20. gadsimta 90. gados, taču to identificēšanai un kataloģizēšanai bija vajadzīgi vairāki gadu desmiti.

Tas Chacón rada bažas, ka citās vietās līdzīgi atklājumi varētu būt zaudēti nepietiekama finansējuma vai laika dēļ. “Kolēģi man stāsta: ‘Varbūt mēs atradām kaut ko, par ko domājām, ka tas ir koks, mēs to izrakām un nofotografējām, bet nesaglabājām.’ Tagad viņi saka — varbūt tas varēja būt rīks,” viņa sacīja.

Pētījums publicēts žurnālā Science Advances 2026. gadā. DOI: 10.1126/sciadv.aeh2287.