Scenārijs, kurā Zeme pēc desmit gadiem kļūst pilnībā neapdzīvojama, cilvēcei uzdotu līdz šim nepieredzētu uzdevumu: īsā laikā izveidot kosmosa transportu, kas spētu nogādāt drošībā miljardiem cilvēku, vai vismaz saglabāt pietiekamu daļu populācijas, lai cilvēce varētu turpināt pastāvēt citviet.
Desmit gadi ikdienā var šķist ilgs periods, taču planētas mēroga evakuācijai tas būtu ārkārtīgi maz. Mūsdienu kosmosa kuģi paredzēti nelielam astronautu skaitam, nevis pilsētu iedzīvotāju pārvadāšanai. Ja mēģinātu evakuēt aptuveni 7,8 miljardus cilvēku ar pašlaik ierastās ietilpības transportlīdzekļiem, būtu vajadzīgs vairāk nekā miljards startu.
Tādēļ vienīgā kaut cik reālistiskā pieeja būtu rekordīsā laikā radīt ievērojami lielākus kuģus, kuros vienā reisā varētu uzņemt tūkstošiem pasažieru un viņu izdzīvošanai nepieciešamās sistēmas. Tas prasītu tādu starptautiskās sadarbības līmeni, kāds cilvēces vēsturē reti pieredzēts. Kari, ģeopolitiskās domstarpības un konkurence par resursiem būtu jāatliek malā, lai inženieri, zinātnieki, mediķi un ražošanas uzņēmumi strādātu vienotam mērķim.
Kurš iegūtu vietu uz kuģa?
Pat pie maksimālas mobilizācijas vietu nepietiktu visiem. Tieši cilvēku atlase kļūtu par vienu no sāpīgākajiem jautājumiem. Vajadzīgi būtu ne tikai kosmosa kuģu projektētāji un piloti, bet arī ārsti, lauksaimnieki, tehniķi, zinātnieki, pedagogi un cilvēki, kuri spēj uzturēt sarežģītas sistēmas un veidot jaunu kopienu.
Izšķiroša būtu arī veselības pārbaude. Smaga infekcijas slimība noslēgtā kuģī, kur dzīvo tūkstošiem cilvēku, varētu apdraudēt visu misiju. Tomēr pat stingra medicīniskā atlase neatrisinātu galveno dilemmu: lielākajai cilvēces daļai vietas evakuācijas programmā tik un tā nebūtu.
Aprēķini par minimālo cilvēku skaitu, kas nepieciešams ilgtermiņa populācijas uzturēšanai, atšķiras. Dažos vērtējumos minēti pat 98 cilvēki, kuri teorētiski varētu nodrošināt pietiekamu ģenētisko daudzveidību, bet piesardzīgākās aplēsēs runāts par tūkstošiem vai aptuveni 14 000 cilvēku. Ja mērķis būtu izglābt 15 000 cilvēku, arī tad izvēle būtu ļoti sarežģīta.
Vietas varētu sadalīt proporcionāli valstu iedzīvotāju skaitam, piešķirot lielākām valstīm vairāk vietu. Taču šāda sistēma negarantētu, ka jaunajā kolonijā būs pietiekami daudz kritiski svarīgu profesiju pārstāvju. Savukārt atlase tikai pēc prasmēm radītu citu problēmu — pastāvētu risks atstāt aiz sevis veselas kultūras, valodas un kopienas.
Kosmosa kuģim būtu jākļūst par mazu planētu
Pat pēc pasažieru atlases paliktu jautājums par transportu. Viens milzīgs kuģis varētu būt efektīvāks par daudziem mazākiem, tomēr tas koncentrētu risku vienā vietā: nopietna avārija vai tehniska kļūme apdraudētu visu izglābto populāciju.
Konstrukcijai būtu jāiztur starts no Zemes, vienlaikus nodrošinot ilgstošu dzīvi kosmosā. Daļu šādas sistēmas, iespējams, būtu lietderīgāk montēt orbītā, taču arī tad būtu nepieciešams milzīgs skaits kravu startu. Pat lielas mūsdienu raķetes spēj nogādāt kosmosā kravas, kuru masa mērāma desmitos tūkstošu kilogramu, kamēr 15 000 cilvēku apmetnei vajadzētu nesalīdzināmi vairāk: dzīvojamās telpas, enerģijas iekārtas, ražošanu, rezerves detaļas, pārtikas sistēmas un aprīkojumu medicīnai.
Īpaši grūts būtu resursu jautājums. Kuģis nevarētu paļauties tikai uz līdzi paņemtām rezervēm — tam būtu jādarbojas kā mākslīgai mazplanētai. Saules paneļi varētu nodrošināt daļu enerģijas, bet ūdens, gaisa un atkritumu pārstrādes sistēmām būtu jādarbojas nepārtraukti. Nepieciešamas būtu arī siltumnīcas vai citas pārtikas ražošanas tehnoloģijas.
Vien pirmo divu gadu pārtikas krājumiem, pieņemot aptuveni 400 kilogramus uz vienu cilvēku, 15 000 pasažieru vajadzētu ap sešiem miljoniem kilogramu pārtikas. Vēl lielāku slogu radītu ūdens: aplēsēs minēti aptuveni 1726 litri uz cilvēku. Tas nozīmētu, ka ūdens atkārtota izmantošana nebūtu izvēle, bet gan priekšnoteikums izdzīvošanai.
Mēness kā pieturvieta, Marss — iespējamais galamērķis
Kā starpposms varētu kalpot stacija Mēness tuvumā, kur sagatavot nākamo ceļojuma daļu un papildināt krājumus. Tālāk viens no loģiskākajiem mērķiem būtu Marss — salīdzinoši tuva un plaši pētīta planēta. Taču arī nokļūšana uz tās virsmas neatrisinātu problēmu: kolonistiem būtu vajadzīgas drošas mītnes, ūdens ieguve, enerģija, pārtikas ražošana un aizsardzība pret skarbo vidi.
Ar šodien pieejamajām tehnoloģijām miljardu cilvēku evakuācija desmit gados nav reāls uzdevums. Pat daudz mazāka, 15 000 cilvēku liela grupa prasītu kosmosa industrijas, ražošanas jaudu un globālās koordinācijas lēcienu, kāds līdz šim nav īstenots. Tomēr šāds domu eksperiments uzskatāmi parāda, ka izšķirošā problēma nebūtu vien aizlidot no Zemes — būtu jāspēj paņemt līdzi funkcionējošu civilizāciju.
Zinātne
Zinātne
Zinātne
Zinātne