Gamma staru uzliesmojumam saduroties ar melno caurumu, Visums nepiedzīvotu fantastikas cienīgu sprādzienu, kas sarausta telpu un laiku. Notikums būtu ārkārtīgi enerģisks, tomēr to noteiktu tie paši fizikas likumi, kas darbojas arī citviet kosmosā: intensīvs starojums sastaptos ar melnā cauruma milzīgo gravitāciju.
Melnais caurums nav kosmisks putekļsūcējs, kas klejo pa telpu un iesūc visu apkārtējo. Tas ir masīvas zvaigznes sabrukuma atlikums, kurā ļoti liela masa ir saspiesta neticami mazā apgabalā. Tā centrā teorētiski atrodas singularitāte — punkts ar tik ekstrēmu blīvumu, ka līdzšinējie fizikas priekšstati tur vairs nav pietiekami. Ap to stiepjas notikumu horizonts — robeža, aiz kuras nekas, arī gaisma, vairs nevar nokļūt atpakaļ ārpusē.
Visenerģiskākais elektromagnētiskais starojums
Gamma staru uzliesmojumi ir visspēcīgākais zināmais elektromagnētiskā starojuma veids. Šāds uzliesmojums dažu sekunžu laikā var atbrīvot vairāk enerģijas, nekā Saule radīs visā savā pastāvēšanas laikā. Tāpēc doma par tā sadursmi ar melno caurumu šķiet īpaši dramatiska.
Tomēr cilvēks šādu ainu savām acīm neredzētu. Gamma stari atrodas ārpus cilvēka redzamās gaismas diapazona. Pat ja šo starojumu mēģinātu pārvērst redzamā formā, intensitāte būtu tik liela, ka bioloģiskā redze tiktu bojāta gandrīz uzreiz.
Arī skaņas nebūtu. Kosmiskajā vakuumā nav vides, pa kuru varētu izplatīties skaņas viļņi, tāpēc šāda grandioza mijiedarbība norisinātos pilnīgā klusumā. Nebūtu ne sprādziena dārda, ne triecienviļņa, ko sajust.
Galvenais apdraudējums — neredzamais starojums
Ja kāds atrastos bīstami tuvu šādai parādībai, lielāko risku radītu nevis fizisks trieciens, bet gamma starojums. Tā enerģija ļauj stariem izkļūt cauri daudziem materiāliem, tostarp metālam un betonam. Tieša apstarošana bojātu šūnas molekulārā līmenī, skartu DNS un izraisītu smagas sekas organismā.
Jo tuvāk starojuma avotam, jo straujāk rastos bojājumi. Brīdinājuma signālu nebūtu: neredzama enerģija klusējot plūstu cauri apkārtējiem materiāliem un dzīvam organismam.
Gamma staru uzliesmojumu novērojumi no Zemes reizēm rāda neparastus signālu rakstus — impulsus, kas šķiet it kā nonākam apgrieztā vai izkropļotā secībā. Tas var radīt iespaidu, ka notikumā laiks rit pretējā virzienā. Taču šis iespaids ir maldinošs.
Izskaidrojums saistīts ar ļoti ātras gaismas mijiedarbību ar dažādām apkārtējās vides struktūrām, kā arī ar to, kā tālie signāli tiek uztverti un apstrādāti mērinstrumentos. Pats laiks šādos novērojumos neapgriežas — mainās saņemtās informācijas izskats un tās interpretācija.
Tādēļ gamma staru uzliesmojuma un melnā cauruma sastapšanās būtu viens no ekstrēmākajiem dabas procesiem, taču ne fizikas likumu pārkāpums. Iespējams, šādas mijiedarbības Visumā jau notiek arī tagad — tālu prom, bez skaņas un cilvēka acij neredzamas.
Zinātne
Zinātne
Zinātne
Zinātne