Pētījums, ko paredzēts prezentēt Eiropas Diabēta pētniecības asociācijas (EASD) ikgadējā sanāksmē Milānā no 28. septembra līdz 2. oktobrim, liecina, ka cilvēki ar 1. tipa diabētu, rūpīgi kontrolējot glikozes līmeni un izmantojot nepārtrauktās glikozes monitorēšanas (CGM) ierīces, var droši pabeigt maratonu.

Pētījumu veica Mihals Kuleckis, ārsts Andžejs Gavreckis un viņu kolēģi no Poznaņas Medicīnas zinātņu universitātes un Raszejas pilsētas slimnīcas Polijā.

Poznaņas maratonā piedalījās 20 amatieru skrējēji

Novērojuma pētījumā analizēja 20 amatieru skrējējus — 10 cilvēkus ar vismaz gadu ilgu 1. tipa diabētu un 10 dalībniekus bez diabēta. Pētnieki vērtēja glikozes līmeni, uzņemto ogļhidrātu daudzumu un CGM ierīču precizitāti 2025. gada Poznaņas maratonā, kura distance bija 42 kilometri.

Dalībniekiem ar 1. tipa diabētu pirms sacensībām tika noteikts mērķa glikozes līmenis 140–200 mg/dL. Bāzes insulīna devas tika samazinātas par 25% tiem, kuri lietoja vairākas dienas injekcijas, un par 50% tiem, kuri izmantoja insulīna sūkņus bez hibrīdas sistēmas. Hibrīdās slēgtās cilpas sistēmu lietotāji iestatīja mērķa glikozes līmeni 150 mg/dL.

Pieci skrējēji izmantoja vairākas dienas insulīna injekcijas, trīs — nepārtrauktu zemādas insulīna infūziju, bet divi — automatizētas insulīna ievades sistēmas.

Glikozes līmeni ar glikometru pārbaudīja piecos kontrolpunktos: startā, 10., 19. un 30. kilometrā, kā arī finišā. Šie mērījumi tika salīdzināti ar divām CGM sistēmām — vienu, kas tiek skenēta periodiski, un otru, kas darbojas reāllaikā. Vajadzības gadījumā dalībniekiem deva ogļhidrātus vai insulīnu.

Finiša laiki būtiski neatšķīrās

Abām dalībnieku grupām sākotnējie raksturlielumi bija līdzīgi. Vidējais vecums statistiski nozīmīgi neatšķīrās — 35,4 gadi skrējējiem ar diabētu un 39,7 gadi kontroles grupā. Katrā grupā bija astoņi vīrieši un divas sievietes.

Skrējējiem ar 1. tipa diabētu vidējais slimības ilgums bija 16,5 gadi, bet glikētā hemoglobīna jeb HbA1c līmenis — 6,4%. Maratona finiša laiks arī būtiski neatšķīrās: dalībnieki ar diabētu distanci veica vidēji 228 minūtēs, savukārt kontroles grupas skrējēji — 248 minūtēs.

Skrējēji ar diabētu maratona laikā stundā uzņēma vidēji 53,5 gramus ogļhidrātu jeb 2,61 gramu uz kilogramu ķermeņa svara. Glikometra mērījumu mediānais glikozes līmenis startā bija 183,5 mg/dL, 10. kilometrā — 119,5 mg/dL, 19. kilometrā — 142,5 mg/dL, 30. kilometrā — 121,5 mg/dL, bet finišā — 108,5 mg/dL.

Divi hipoglikēmijas mērījumi tika konstatēti vienam dalībniekam, kurš tomēr pabeidza sacensības. Šis skrējējs stundā uzņēma 49,5 gramus ogļhidrātu.

CGM rādījumi maratona laikā bija mazāk precīzi

Pētījumā konstatēts, ka maratona laikā CGM ierīču precizitāte samazinājās. Periodiski skenējamās sistēmas rādījumi no glikometra mērījumiem vidēji atšķīrās par aptuveni 43%, bet reāllaika sistēmas — par 37%. Abas sistēmas kapilāro asiņu glikozes līmeni pārvērtēja: attiecīgi par 32,2 un 50,4 mg/dL.

Pētnieki norāda, ka ilgstošas izturības slodzes laikā skrējējiem būtu jāapsver glikozes pārbaude ar glikometru, īpaši tad, ja sensora rādījums neatbilst pašsajūtai. Dalībnieku skaits bija neliels, tāpēc rezultāti nav uzskatāmi par galīgu pierādījumu visiem cilvēkiem ar 1. tipa diabētu.

“Šajā nelielajā novērojuma pētījumā visi skrējēji ar 1. tipa diabētu pabeidza maratonu, un viņu rezultāti bija salīdzināmi ar kontroles grupu. Skrējējs, kuram pazeminājās glikozes līmenis, sacensības bija sācis ar līmeni zem 140 mg/dL,” norādīja autori.

Pirms maratona nepieciešams individuāls plāns

Pētnieki uzsver, ka bailes no hipoglikēmijas ir galvenais šķērslis fiziskajām aktivitātēm un skar līdz 45% cilvēku ar 1. tipa diabētu, neraugoties uz regulāras fiziskās slodzes būtiskajiem ieguvumiem veselībai. Glikozes kontroli apgrūtina straujas līmeņa izmaiņas un atšķirīgas organisma reakcijas.

Pēc pētnieku teiktā, ar atbilstošu izglītošanu un rūpīgu cukura līmeņa kontroli cilvēki ar 1. tipa diabētu var piedalīties arī ļoti prasīgās izturības sacensībās. Gatavojoties maratonam, individuāls glikozes, ogļhidrātu un šķidruma uzņemšanas plāns jāapspriež ar ārstu. Īpaši svarīga ir insulīna lietošanas stratēģija, tostarp bāzes un/vai ēdienreižu insulīna devas samazināšana.

Drošība ir atkarīga arī no sākotnējās cukura līmeņa kontroles, pieredzes sportā, diabēta ilguma, ar diabētu saistītām komplikācijām un citiem individuāliem faktoriem. Dažiem cilvēkiem pirms izturības treniņu sākšanas var būt nepieciešama konsultācija pie kardiologa.

Pētnieku komanda norāda, ka atbalsta arī sportistus ar 1. tipa diabētu, kuri sasnieguši augstus mērķus — piedalījušies olimpiskajās spēlēs, pabeiguši “Ironman” triatlonu vai noskrējuši 10 maratonus 10 dienās pēc kārtas.