LNMM izstādē “Iemiesotā doma” zīmējums skatīts kā patstāvīga mākslas forma un domāšanas veids

Zīmējums bieži tiek uztverts kā palīglīdzeklis vai skice — “īstā” mākslas darba ģenerālmēģinājums. Izstāde “Iemiesotā doma” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aicina to aplūkot citādi: ne tikai kā autonomu vizuālās mākslas formu, bet arī kā intelektuālu fenomenu un radošā procesa liecību.

Izstāde, kas līdz 8. novembrim skatāma LNMM galvenās ēkas Lielajā zālē, ir Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats. Tajā pārstāvēti dažādu paaudžu autori, kuru praksē zīmējumam ir būtiska nozīme.

Ekspozīcija aptver laika posmu no Johana Kristofa Broces un latviešu mākslas klasiķiem līdz laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem. Izstādē iekļauti arī trimdas un diasporas mākslinieki. Kopumā apmeklētāji var iepazīt 94 personības un vairāk nekā 300 darbus.

Zīmējums kā domāšanas paradigma

Prezentējot izstādes saturu un koncepciju, LNMM direktore Iveta Dersukova uzsvēra, ka zīmējumu ir grūti definēt, jo tas ir klātesošs gandrīz jebkurā radošajā izpausmē.

“Zīmējums ir tāds fenomens, kuru faktiski pat ļoti grūti definēt, jo mums ir grūti iedomāties jebkādu radošo izpausmi jebkurā no mākslas formām, kurā zīmējums nebūtu kā visu turpmāko paņēmienu iniciējošā darbība… Vai tas būtu domas piefiksējums, kādas vizuālas lietas fiksācija vai telpiska objekta skice,” sacīja Dersukova.

Viņa norādīja, ka izstādes mērķis nav aptvert pilnīgi visu zīmējumu Latvijas mākslā. Šādu uzdevumu, pēc muzeja direktores teiktā, nebūtu iespējams īstenot, jo tam būtu nepieciešams muzejs, kas spētu ietvert visu šo daudzveidību.

Izstādes kuratoru skatījumā zīmējums aplūkots kā noteikta domāšanas paradigma. Tieši zīmējumā neredzamā radošā darbība — domāšana — kļūst fiksējama un redzama.

Ekspozīcija veidota kā atvērta telpa domāšanai. Sekojot mākslinieku vilktajai līnijai, apmeklētāji var iejusties mākslas attīstības procesā un ieraudzīt, kā zīmējuma nozīme un izmantojums mainījies dažādos laikposmos.

Izstāde veido dialogu starp kultūras mantojumu un laikmetīgo mākslu. Zīmējuma valodā tā stāsta par pagātni un tagadni, vienlaikus iepazīstinot ar latviešu mākslinieku dažādajām pieejām un apliecinot zīmējuma nozīmīgo vietu Latvijas vizuālajā kultūrā.