Ķīnas militāro lidaparātu konstruktori izstrādājuši koncepciju agrīnās brīdināšanas radarim, kas tiktu iebūvēts lidaparāta spārnā. Tas atšķiras no ierastajiem risinājumiem, kuros radars atrodas lidmašīnas priekšgalā aiz aizsargājoša apvalka vai lielā radarā virs fizelāžas.

Ideja paredz apvienot spārnā novietota radara iespējas ar izmaiņām lidaparāta lidojuma pozīcijā un vairāku bezpilota lidaparātu koordinētu darbību. Tādējādi mazākas platformas potenciāli varētu iegūt daļu no iespējām, kas līdz šim parasti bijušas raksturīgas īpaši konstruētām agrīnās brīdināšanas lidmašīnām.

Koncepcija aprakstīta pētījumā, kas publicēts Ķīnas recenzētajā žurnālā Measurement & Control Technology. Starp tā autoriem ir Ren Junsuns un pētnieki no AVIC Čendu lidaparātu projektēšanas un pētniecības institūta. Šī institūcija izstrādāja Ķīnas slepeno iznīcinātāju J-20, kā arī projektēja tā divvietīgo versiju J-20S, kas paredzēta darbībai kopā ar bezpilota lidaparātiem.

Spārnā iebūvēta radara priekšrocības un ierobežojumi

Parastajiem iznīcinātājiem galvenais radars parasti atrodas priekšgalā aiz aizsargājoša radoma. Savukārt agrīnās brīdināšanas lidaparāti bieži izmanto lielus radaru masīvus, kas uzstādīti virs fizelāžas un nodrošina plašas teritorijas novērošanu.

Abiem risinājumiem ir trūkumi. Iznīcinātāja priekšgala izmērs ierobežo antenas lielumu, bet liela virsbūves radara konstrukcija palielina lidaparāta svaru, aerodinamisko pretestību un sistēmas sarežģītību.

Ķīnas pētnieki ierosina antenu, tās vadības komponentes un pārējo nepieciešamo aprīkojumu ievietot spārna iekšpusē. Antenas izstarojošā virsma būtu vērsta uz leju, bet aizsargājošais pārsegs sekotu spārna ārējām kontūrām. Šāds risinājums varētu nodrošināt lielāku antenas apertūru, neizmantojot uzkrītošu ārēju radara kupolu, ziņoja South China Morning Post.

Vienlaikus spārniem, lai gan tiem ir ievērojams virsmas laukums, parasti ir salīdzinoši mazs šķērsgriezuma biezums. Tas ierobežo radara aparatūrai pieejamo tilpumu. Tāpēc piedāvātais risinājums paredz efektīvāk izmantot spārna virsmu un radara pārklājuma vadīšanai paļauties arī uz paša lidaparāta manevriem.

Vienā no aprakstītajiem darbības režīmiem bezpilota lidaparāts sasvērtos par vairāk nekā 45 grādiem, tādējādi spārnā iebūvēto antenu pavēršot uz lidaparāta sāniem. Mainot lidojuma pozīciju, platforma varētu novirzīt radara staru uz dažādiem sektoriem, pilnībā nepaļaujoties uz mehāniski rotējošu antenu.

Vairāku platformu sadarbība

Piedāvājums balstīts izkliedētas gaisa kaujas koncepcijā, ko 2014. gadā pētīja ASV Aizsardzības progresīvo pētījumu projektu aģentūra jeb DARPA. Tā vietā, lai plaša apgabala novērošanai izmantotu vienu dārgu lidaparātu, šāda pieeja paredzētu vairākām mazākām platformām sadalīt atklāšanas un izsekošanas uzdevumus.

Pētnieki apraksta četrus spārnā iebūvēta radara darbības režīmus: visaptverošu un daudzvirzienu atklāšanu, plašas teritorijas novērošanu, koncentrētu konkrētu mērķu meklēšanu, kā arī koordinētu darbību elektronisko traucējumu novēršanai. Vairāki lidaparāti varētu sadalīt novērošanas pienākumus vai apvienot savus resursus, lai uzlabotu pārklājumu noteiktā sektorā.

Šāda pieeja varētu palīdzēt risināt vienu no galvenajām agrīnās brīdināšanas problēmām — kā nodrošināt plašu atklāšanas zonu, nepaļaujoties tikai uz nelielu skaitu lielu un dārgu platformu. Tradicionālajām agrīnās brīdināšanas lidmašīnām ir vieta lieliem radaru masīviem un jaudīgām borta sistēmām, taču to izmērs un izmaksas var ierobežot vienlaikus izvietojamo lidaparātu skaitu.

Tādēļ mazāki bezpilota lidaparāti nākotnē varētu nodrošināt lielāku elastību, ja tiem izdotos sasniegt pietiekamu atklāšanas veiktspēju un uzticami koordinēt darbību.

Koncepciju nākotnē varētu apsvērt Ķīnas kaujas lidaparātiem, tostarp J-20 un jaunās paaudzes projektiem, kurus parasti apzīmē kā J-36 un J-50. Tomēr pētījumā neviens no šiem lidaparātiem nav nosaukts par apstiprinātu tehnoloģijas platformu. Tajā nav arī norādīts izstrādes grafiks vai lidojumu izmēģinājumu rezultāti.