Marianas dziļvaga atrodas Klusā okeāna rietumos, aptuveni 360 kilometru attālumā no Guamas. Tās dziļākais punkts — Challenger Deep — atrodas aptuveni 11 kilometru zem jūras līmeņa. Lai sasniegtu dzelmi, būtu jāpārvar pilnīga tumsa, gandrīz sasalstošs ūdens un spiediens, kas pielīdzināms aptuveni simt pieaugušu ziloņu svaram uz galvas.

Šādā scenārijā uz dzelmi tiktu nogādāta pasaulē jaudīgākā jebkad radītā kodolbumba. Pirms sprādziena būtu jāatrisina sarežģīts uzdevums — pasargāt ierīci no ārkārtīgi lielā spiediena. Šim nolūkam varētu izmantot īpašu spiediena izturīgu konteineru, līdzīgi kā 1955. gada operācijā “Wigwam”, kad ASV detonēja kodolierīci aptuveni 600 metru dziļumā.

Sprādziena vilnis izplatītos ūdenī

“Wigwam” izmēģinājumā izmantotā bumba bija aptuveni divreiz jaudīgāka par uz Hirosimu nomesto ierīci. Sprādziens ūdenī radīja milzīgu burbuli, bet radioaktīvais piesārņojums izplatījās aptuveni 13 kvadrātkilometru platībā.

Marianas dziļvagas scenārijā tiktu izmantota vēl daudz jaudīgāka ierīce — “Car Bomba”, kas bija vairāk nekā 3000 reižu jaudīgāka par uz Nagasaki nomesto “Little Boy”. Detonācijas brīdī karsta tvaika burbulis dažu sekunžu laikā izplestos aptuveni kilometra diametrā. Uz ūdens virsmas parādītos milzīgs izcilnis, taču tas, visticamāk, nesasniegtu ārkārtīgu augstumu, jo virs tā esošais ūdens spiediens burbuli ātri saspiestu.

Pēc sākotnējās izplešanās burbulis saruktu un atkal izplestos uz āru. Šāds sabrukšanas un izplešanās process varētu atkārtoties trīs vai četrus ciklus, padarot ūdeni nemierīgu, karstu un sajauktu ar radioaktīvām atliekām.

Ietekme uz piekrasti un jūras dzīvību

Ja kodolierīce nejauši eksplodētu tuvāk virsmai, veidotos sava veida kodolcunamis — simtiem metru augsti viļņi, kas izplatītos visos virzienos. Tie apdraudētu Marianas dziļvagai tuvākās salas un valstis, tostarp Guamu, Japānu un Filipīnas. Tomēr šādi viļņi uzvestos citādi nekā parasts cunami: tie agrāk lūztu un, sasniedzot krastu, būtu mazāki un mazāk postoši.

Dziļumā notikuša sprādziena sekas tomēr neaprobežotos ar ūdens svārstībām. Paaugstinātā temperatūra varētu veicināt intensīvu viesuļvētru veidošanos, bet turbulents ūdens un radioaktīvais materiāls smagi ietekmētu jūras organismus. Sprādzienā būtu daudz bojāgājušo, savukārt dziļūdens zivis varētu apžilbt spilgtajā uzliesmojumā. Ilgākā laikā iespējamas arī neparedzamas pārmaiņas ekosistēmās sprādziena tuvumā.

Kodolizmēģinājumi Bikini atolā rāda, ka pēc 23 detonācijām tur izveidojušies pat automašīnu izmēra koraļļi un saglabājusies liela ūdensdzīvnieku daudzveidība. Tomēr tas neizslēgtu ilgtermiņa izmaiņas — tostarp jūras organismu mutācijas. Hipotētiskā scenārija galējā fantāzijas versija pat pieļautu “Godzillas” cienīga briesmoņa rašanos, taču realitātē sprādziena galvenās sekas būtu radioaktīvs piesārņojums, bioloģiski zaudējumi un ilgstoši ekosistēmu traucējumi.