Miljardiem gadu Saules gravitācija ir noturējusi Zemi stabilā orbītā. Taču pietiekami tuvu pietuvojusies klejojoša zvaigzne — zvaigzne, kas nav gravitācijas saistīta ar kādu galaktiku — varētu mainīt planētas trajektoriju un aizsūtīt to vienvirziena ceļā cauri Visumam.

Pašlaik Zeme attālinās no Saules aptuveni par 1,5 centimetriem gadā. Ja planētu spēcīgi ietekmētu citas zvaigznes gravitācija, Zeme pamestu apdzīvojamo zonu — attālumu no Saules, kur ūdens var pastāvēt šķidrā veidā. Ūdens sāktu sasalt, bet atmosfēra vairs nespētu nodrošināt pietiekamu aizsardzību pret kosmosa aukstumu.

Zeme kļūtu par planētu-kosmosa kuģi

Zeme turpinātu kustību ar aptuveni tādu pašu ātrumu, kādā tā riņķo ap Sauli — 30 kilometrus sekundē jeb 67 108 jūdzes stundā. Tas ir aptuveni 125 reizes ātrāk nekā reaktīvā lidmašīna. Ja planēta vairs nekustētos, Saules gravitācija to ievilktu zvaigznes liesmās, taču, nonākot jaunā trajektorijā, Zeme vienkārši turpinātu lidot cauri galaktikai.

Mēness sākumā, visticamāk, paliktu piesaistīts Zemes gravitācijai un kļūtu par papildu pasažieri šajā kosmiskajā ceļojumā. Tomēr vēlāk Jupiteram varētu pietikt gravitācijas spēka, lai Mēnesi atņemtu Zemei.

Pēc aptuveni trim mēnešiem Zeme pietuvotos Marsam. Tajā brīdī planēta saņemtu tikai 44% no ierastā Saules starojuma, un augi vairs nespētu veikt fotosintēzi. Augu bojāeja nozīmētu arī strauju barības ķēžu sabrukumu. Marsa kolonizācija būtu pēdējā iespēja pamest Zemi, pirms tā aizlidotu tālāk un vairs nekad neatgrieztos.

Ceļš cauri asteroīdu joslai

Apmēram mēnesi pēc Marsa garām palikšanas Zeme sasniegtu asteroīdu joslu starp Marsu un Jupiteru. Tajā atrodas gandrīz divi miljoni akmeņainu un metālisku ķermeņu — Saules sistēmas veidošanās pirms 4,6 miljardiem gadu atliekas. To izmēri svārstās no oļa līdz aptuveni vienam kilometram.

Lai gan sadursme ar lielu asteroīdu varētu iznīcināt dzīvību, asteroīdi atrodas vidēji aptuveni miljona kilometru attālumā viens no otra. Tāpēc iespēja izlidot cauri joslai bez trieciena būtu samērā liela. Ceļš no viena joslas gala līdz otram ilgtu aptuveni divus mēnešus.

2013. gadā virs Krievijas eksplodēja 17 metrus diametrā liels kosmiskais ķermenis, kas ievainoja vairāk nekā 1000 cilvēku un sabojāja tūkstošiem ēku. Sprādziena enerģija bija gandrīz 40 reižu lielāka par Hirosimā nomestās atombumbas radīto enerģiju.

Aukstums iznīcinātu lielāko daļu dzīvības

Pēc asteroīdu joslas Zeme nonāktu pie Jupitera. Gāzu milža gravitācija varētu izraut Mēnesi no Zemes orbītas, savukārt pati planēta pietuvotos temperatūrai, kāda ir Jupitera mākoņu virsotnēs, — aptuveni mīnus 145 grādiem pēc Celsija. Zeme saņemtu tikai 3,6% no Saules gaismas, ko tā saņem pašreiz.

Lielākā daļa dzīvības līdz tam būtu izmirusi, tomēr zem sasalušajiem okeāniem varētu saglabāties mikroorganismi. Uz Zemes Arktikā ir atrasta mikrobiāla dzīvība, kas izdzīvo temperatūrā līdz mīnus 25 grādiem, bet organismi pie hidrotermālajiem avotiem okeāna dibenā varētu izmantot ķīmisko enerģiju, ko izdala planētas kodols.

Tādējādi Zeme, kas vairāk nekā četrus miljardus gadu riņķojusi ap Sauli, varētu turpināt bezgalīgu ceļojumu cauri Visumam. Taču cilvēkiem un lielākajai daļai citu virsmas organismu šāds ceļojums beigtos ļoti drīz.