Četri Saules sistēmas gāzu giganti — Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns — ir apjozti ar gredzenu sistēmām. Saturnam tie ir visizteiktākie, taču nākotnē šim klubam varētu pievienoties arī Marss. Pētījumi par Marsa pavadoņiem Fobosu un Deimosu liecina, ka planētai kādreiz varēja būt arī citi pavadoņi, tostarp viens, kas bija līdz pat 20 reizēm lielāks par Fobosu.

Miljardiem gadu laikā šādi pavadoņi varēja tikt iznīcināti un pārvērsties par senas gredzenu sistēmas sastāvdaļām. Līdzīgs liktenis nākotnē varētu piemeklēt arī Fobosu — tas riņķo tikai aptuveni 6000 kilometru attālumā no Marsa virsmas un pakāpeniski zaudē augstumu.

Foboss varētu pārvērsties tumšā gredzenā

Kad Foboss sasniegs Roša robežu, Marsa paisuma spēki sāks to saārdīt. Roša robeža ir tuvākais attālums, kādā liels debess ķermenis vēl var saglabāties vienots planētas gravitācijas ietekmē; Fobosam tā atrodas aptuveni 5470 kilometru attālumā no Marsa.

Pēc sairšanas Fobosa oglekli saturošie hondrīti, akmeņi un putekļi veidotu plānu, tumšu gredzenu ap planētu. Deimoss, mazākais Marsa pavadonis, visticamāk, paliktu neskarts, jo tas atrodas aptuveni 20 069 kilometru attālumā no Marsa virsmas. Tas kļūtu par jaunā gredzena ārējo robežu.

Paredzams, ka Foboss gredzenā nesadalīsies vēl aptuveni 50 miljonus gadu. Tāpēc šādas pārmaiņas, visticamāk, skartu nevis mūsdienu cilvēkus, bet gan viņu tālos pēcnācējus. Tomēr Marsa orbītas pārveidošanās būtiski sarežģītu gan kosmosa lidojumus, gan cilvēku un resursu pārvadāšanu.

Gredzeni apgrūtinātu dzīvi uz Marsa

Ja Marsam būtu izveidojusies šāda sistēma, pat ikdienišķi ceļojumi uz planētu un prom no tās kļūtu bīstami. Kuģiem būtu grūtāk orientēties un droši šķērsot orbītu, savukārt gredzens aizsegtu daļu Saules gaismas un būtiski ietekmētu apmetnes uz Marsa virsmas.

Marsa vidējā virsmas temperatūra jau tagad ir aptuveni –63 °C. Samazinoties saules gaismas daudzumam, planēta kļūtu vēl aukstāka, palielinot prasības pret dzīvesvietām, aprīkojumu un aizsargtērpiem.

Ar laiku arī gredzena objekti sāktu krist uz Marsa. Lieli akmeņi uz planētas virsmas radītu masīvus jaunus krāterus. Ja norises būtu līdzīgas tām, kas novērotas Saturna sistēmā, uz Marsu varētu krist akmeņu un putekļu straumes ar ātrumu līdz 10 000 kilogramu sekundē.

Šī bīstamākā fāze, visticamāk, sāktos no viena līdz 100 miljoniem gadu pēc gredzena izveidošanās. Tas dotu nākamajām civilizācijām laiku izstrādāt tehnoloģijas, kas krītošos objektus varētu iznīcināt vai novirzīt, pirms tie sasniedz apmetnes.