Glāstot kaķi, runājot ar to mierīgā balsī vai ļaujot dzīvniekam pašam iekārtoties klēpī, cilvēks nereti izjūt atslābumu. Šai sajūtai var būt arī bioloģisks pamats: arvien vairāk pētījumu uzmanības pievērš oksitocīnam — neiroķīmiskai vielai, kas saistīta ar uzticēšanos, sociālo tuvību un stresa regulēšanu.

Oksitocīnu bieži dēvē par mīlestības hormonu, jo tā līmenis var pieaugt nozīmīgas sociālas mijiedarbības laikā, piemēram, vecākiem kontaktējoties ar zīdaini vai tuviem cilvēkiem apskaužoties. Tas var mazināt stresa hormona kortizola ietekmi un aktivizēt parasimpātisko nervu sistēmu, kas palīdz organismam pāriet mierīgākā, atjaunošanās režīmā.

Suņu un cilvēku savstarpējā kontakta saistība ar oksitocīnu zināma jau ilgāku laiku. Taču kaķu uzvedība parasti ir smalkāka, un zinātnieki tikai pēdējos gados sīkāk vērtē, kā veidojas šī saikne. Japānā 2021. gadā veiktā pētījumā sievietēm pēc īsas, draudzīgas saskarsmes ar savu kaķi — to glāstot un uzrunājot maigā tonī — siekalās biežāk konstatēja augstāku oksitocīna līmeni nekā pēc mierīga atpūtas laika bez dzīvnieka.

Galvenais nosacījums — kaķa piekrišana

Īpaši būtiska ir mijiedarbības kvalitāte, nevis tikai tās ilgums. 2025. gada pētījumā kaķu oksitocīna līmeni novēroja 15 minūšu rotaļu un samīļošanas laikā mājās kopā ar saimnieku. Kaķiem, kuri jutās droši pieķērušies savam cilvēkam un paši ierosināja kontaktu — apsēžoties klēpī, pieglaužoties vai pamudinot saimnieku pievērst uzmanību — hormona līmenis pieauga. Lielāka tuvība ar cilvēku bija saistīta ar izteiktāku pieaugumu.

Tas nenozīmē, ka vienāda pieeja derēs ikvienam kaķim. Distancētākiem kaķiem būtiskas oksitocīna izmaiņas netika novērotas, savukārt nemierīgāki dzīvnieki, kas bieži meklē saimnieka tuvumu, bet ātri kļūst pārslogoti no pieskārieniem, reaģēja citādi. Piespiedu turēšana vai samīļošana abām šīm kaķu grupām bija saistīta ar oksitocīna līmeņa samazināšanos.

Tādēļ kaķa uzticību nevar panākt ar uzstājību. Labāka stratēģija ir ļaut dzīvniekam izvēlēties kontaktu, pamanīt, kad tas atkāpjas, un neuztvert izvairīšanos kā nepieķeršanos. Kaķa labsajūtu bieži signalizē arī lēna mirkšķināšana — uzvedība, ko saista ar drošības un uzticēšanās sajūtu.

Mierinošs efekts, bet ne universāls risinājums

Daudziem cilvēkiem kaķa murrāšana un glāstīšana šķiet nomierinoša. Pētījumos izteikta piesardzīga saistība starp patīkamu kontaktu ar kaķi, zemāku kortizola līmeni un iespējamu asinsspiediena vai sāpju sajūtas mazināšanos. Tomēr šādu ietekmi var noteikt virkne faktoru — cilvēka veselības stāvoklis, attiecību pieredze ar dzīvniekiem un paša kaķa temperaments.

Kaķa sabiedrība var būt nozīmīgs emocionāls atbalsts un ikdienā palīdzēt mazināt vientulības vai trauksmes sajūtu, taču tā neaizstāj profesionālu palīdzību depresijas, trauksmes vai citu veselības traucējumu gadījumā.

Oksitocīna reakcija kaķu un cilvēku kontaktā kopumā mēdz būt vājāka nekā suņu un saimnieku mijiedarbībā. Vienā 2016. gada eksperimentā pēc desmit minūšu rotaļas suņiem oksitocīna līmenis vidēji pieauga par 57%, bet kaķiem — aptuveni par 12%. Atšķirību var skaidrot ar abu sugu evolūcijas un socializācijas īpatnībām: suņi ilgstoši veidoti ciešai sadarbībai ar cilvēku, savukārt kaķu senči bijuši vientuļāki mednieki.

Tieši tādēļ kaķa tuvība bieži ir mazāk uzkrītoša, bet ne mazāk nozīmīga. Lēns skatiens no dīvāna malas, klusa murrāšana vai paša izvēlēta vieta saimnieka klēpī var būt uzticības signāli, kurus vērts pamanīt un cienīt.