Latvijas mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumiem varētu trūkt ap 8000 metinātāju, un šis darbaspēka deficīts tiek saistīts ar būtisku neizmantotu eksporta potenciālu. Premjera ārštata padomnieks stratēģiskās plānošanas un jaunās ekonomikas jautājumos Didzis Dejus lēš, ka tik liels jaunu speciālistu skaits nozarei varētu dot aptuveni 651 miljonu eiro papildu eksporta gadā un 96 miljonus eiro darbaspēka nodokļos.

Aprēķins balstīts pieņēmumā, ka viens metinātājs gadā nodokļos samaksā ap 12 000 eiro. Vienlaikus publiski nav plašāk skaidrots, kā tieši noteikts 8000 trūkstošo darbinieku skaits un kā veidota prognoze par eksporta kāpumu. Taču kvalificētu metinātāju pieejamība metālapstrādes uzņēmumiem jau ilgstoši ir praktiska problēma.

No ekonomikas teorijas līdz darbinieku sagatavošanai

Diskusija sākās līdzās debatēm par Latvijas ekonomikas strukturālo transformāciju. Latvijas Bankas ekonomists un Latvijas Universitātes asociētais profesors Oļegs Krasnopjorovs uzsver, ka ekonomikas attīstība nevar nozīmēt vien to pašu produktu ražošanu lielākā apjomā. Izaugsmei esot jābalstās arvien sarežģītāku un augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā un eksportā.

Dejus šai pieejai pārmet pārlieku teorētiskumu un aicina vairāk pievērsties nozaru ikdienas vajadzībām. Viņa skatījumā ekonomikas attīstības plānos jāņem vērā uzņēmēju konkrēti nosauktās problēmas – šajā gadījumā profesionāļu trūkums, kas ierobežo ražošanu un eksporta pasūtījumu izpildi.

Kā iespējamos risinājumus viņš min lielāku skolēnu piesaisti profesionālajai izglītībai, plašākas mācību iespējas metinātājiem un darbinieku pārkvalifikāciju no nozarēm ar zemāku pievienoto vērtību uz eksportējošiem uzņēmumiem. Tiek norādīts, ka Latvijā ir septiņas profesionālās izglītības iestādes, savukārt 2026./2027. mācību gadam metināšanas apguvei paredzētas 800 vietas.

Ātrs risinājums nav redzams

Pat ievērojami palielinot uzņemšanu profesionālajās programmās, 8000 speciālistu sagatavošana īsā laikā nebūtu reālistiska. Metinātāja profesijas apguve prasa laiku, praktiskās iemaņas un kvalifikācijas pārbaudes, turklāt profesionālās izglītības iestādēm būtu jāspēj piesaistīt pietiekams skaits audzēkņu. Līdz ar to darbaspēka deficītu nevar novērst tikai ar administratīvu lēmumu palielināt studiju vietu skaitu.

Viens no iespējamiem ceļiem būtu speciālistu piesaiste no citām valstīm. Tomēr tas savukārt aktualizē imigrācijas politikas, mājokļu, valodas, darba samaksas un uzņēmumu spējas integrēt jaunus darbiniekus jautājumus. Arī vietējo darbinieku pārkvalifikācija prasītu gan valsts, gan darba devēju ieguldījumus.

Vairāk metinātāju vai vairāk automatizācijas?

Debates būtība nav tikai par konkrētu vakanto darba vietu aizpildīšanu. Jautājums ir, vai Latvijas ilgtermiņa konkurētspēju vairāk stiprinātu papildu metinātāju sagatavošana, vai arī investīcijas inženieros, robotizācijā un uzņēmumos, kas paši spēj radīt sarežģītākas ražošanas tehnoloģijas.

Metinātāji ir nepieciešami daudzos ražošanas procesos, un to trūkums var tieši kavēt uzņēmumu izaugsmi. Taču automatizācija var palielināt viena darbinieka produktivitāti, bet metināšanas robotu, vadības sistēmu un citu industriālo risinājumu izstrāde potenciāli ļautu uzņēmumiem virzīties uz augstākas pievienotās vērtības produktiem.

Tādēļ 8000 metinātāju jautājums izgaismo plašāku izvēli ekonomikas politikā: cik lielā mērā steidzami jānovērš pašreizējie darbaspēka robi un cik lielā mērā jāveido nosacījumi nākotnes ražošanai. Abas pieejas nav obligāti pretrunīgas, taču tām nepieciešams skaidrs plāns, mērķētas investīcijas un izmērāmi rezultāti.