Drudzis bērnam, kurš ir jaunāks par trim mēnešiem, tiek uzskatīts par neatliekamu medicīnisku situāciju, jo infekcija šajā vecumā, kad imūnsistēma vēl attīstās, var ātri kļūt dzīvībai bīstama. Neatliekamās palīdzības nodaļā ārstiem jānoskaidro, vai drudzi izraisījusi nopietna bakteriāla infekcija, kuras ārstēšanai nepieciešamas antibiotikas, vai vīrusu infekcija, kas parasti pāriet ar novērošanu un aprūpi.

Pētījuma rezultāti tika prezentēti Eiropas Neatliekamās medicīnas kongresā. Darbu vadīja Tommaso Bellini, bērnu neatliekamās medicīnas ārsts Džovannīnas Gaslīni institūtā IRCCS Genoā, Itālijā.

“Ļoti maziem bērniem ar drudzi atšķirt nopietnu bakteriālu infekciju no pašlimitējošas vīrusu slimības ir būtiska diagnostikas dilemma,” sacīja Bellini.

Viņš skaidroja, ka standarta biomarķieri var palīdzēt noteikt iespējamu bakteriālu infekciju, taču tie rada arī kļūdaini pozitīvus rezultātus. Tas var novest pie pārmērīgas ārstēšanas — nevajadzīgas lumbālpunkcijas, antibiotiku lietošanas un hospitalizācijas zīdaiņiem, kuriem patiesībā ir tikai vīrusu infekcija.

Divu imūnmarķieru attiecība

Pētījumā piedalījās 60 zīdaiņi, kuri tika nogādāti Džovannīnas Gaslīni institūta bērnu neatliekamās palīdzības nodaļā. Dažus bērnus izmeklēja un ārstēja drudža dēļ, bet citiem tika vērtēti ar infekciju nesaistīti veselības stāvokļi.

Bellini un viņa kolēģi no visiem bērniem paņēma asins paraugus un tos analizēja ar plūsmas citometriju — modernu metodi, kas ļauj pētīt atsevišķu šūnu raksturlielumus. Pētnieki izmērīja divu molekulu līmeni, par kurām zināms, ka tās pastiprināti veidojas organisma reakcijā uz infekciju.

Viena no molekulām, CD64, atrodas neitrofilu — balto asinsķermenīšu veida — virsmā, un tiek uzskatīts, ka tās līmenis palielinās bakteriālas infekcijas gadījumā. Otra molekula, CD169, atrodas uz cita balto asinsķermenīšu veida — monocītu — virsmas, un tās līmenis, domājams, pieaug vīrusu infekcijas laikā.

Pētnieki abu molekulu mērījumus apvienoja vienā attiecības rādītājā katram bērnam. Šis rādītājs ļāva atšķirt zīdaiņus bez infekcijas, bērnus ar vēlāk apstiprinātu vīrusu infekciju un bērnus ar apstiprinātu bakteriālu infekciju. Vidējais rādītājs grupā bez infekcijas bija 1,10, vīrusu infekcijas grupā — 0,33, bet bakteriālas infekcijas grupā — 16,22.

Testa jutība bija 100%, kas nozīmē, ka tas pareizi identificēja visus bakteriālas infekcijas gadījumus. Testa specifiskums sasniedza 96,6%, tātad kļūdaini pozitīvu rezultātu — gadījumu, kad tests liecināja par bakteriālu infekciju, lai gan tās nebija — bija ļoti maz.

“Šīs divas marķiermolekulas uzrāda pretējus raksturlielumus: vīrusu infekcijas laikā viena ir augstā līmenī, bet otra — zemā, savukārt bakteriālas infekcijas gadījumā ir pretēji. Apvienojot tās vienā attiecībā, sākotnējā 60 zīdaiņu grupā bakteriālu infekciju izdevās ar ļoti augstu precizitāti nošķirt no nebakteriālas infekcijas,” sacīja Bellini.

Metode vēl nav pieejama pie pacienta

Pašlaik novērtējums tiek veikts ar plūsmas citometriju, kurai nepieciešamas specializētas iekārtas un apmācīts personāls. Tāpēc šī metode vēl nav izmantojama kā tūlītējs tests pie pacienta un nav plaši pieejama ārpus specializētām laboratorijām.

“Nākamais mūsu pētījuma mērķis ir pārveidot to par ātru, lētu un aprūpes vietā izmantojamu testu,” norādīja Bellini.

Pētījums turpināsies, un kopējā datu kopa galu galā ietvers 75 zīdaiņus. Vienlaikus Bellini un viņa kolēģi sāk plašāku pētījumu DISCERN — “Discriminating Infection via Surface CD-marker Expression Ratios iN infancy”. Tas būs daudzcentru prospektīvs pētījums, kurā testa precizitāti vērtēs 300 līdz 500 zīdaiņiem.

Eksperte uzsver piesardzības nozīmi

Maša Soriča ir EUSEM tēžu atlases komitejas locekle un Zagrebas Universitātes slimnīcas Merkur Neatliekamās palīdzības nodaļas vadītāja Horvātijā. Viņa pētījumā nepiedalījās.

“Vecākiem ļoti maza bērna ar drudzi nogādāšana neatliekamās palīdzības nodaļā var būt ļoti satraucoša. Līdz brīdim, kad ir noskaidrots pretējais, katrs gadījums jāuzskata par potenciāli nopietnu,” sacīja Soriča.

Viņa norādīja, ka pašlaik tas var nozīmēt invazīvus izmeklējumus, ārstēšanu ar antibiotikām un ilgstošu uzturēšanos slimnīcā. Pēc viņas teiktā, pētījums ir neliels, taču rezultāti — ļoti daudzsološi. Ja tos apstiprinās lielāks klīniskais pētījums, ārstiem varētu būt labāks veids, kā noteikt, kuriem zīdaiņiem, visticamāk, ir bakteriāla infekcija, kurai vajadzīgas antibiotikas, un kuriem to nav.

Soriča piebilda, ka precīzāka antibiotiku izmantošana varētu uzlabot ārstēšanu un samazināt nevajadzīgas terapijas nepieciešamību. Tas būtu nozīmīgi arī plašākā mērogā, jo baktēriju rezistenci pret antibiotikām daļēji veicina šo zāļu pārmērīga lietošana. Izmantojot antibiotikas tikai tad, kad tās tiešām vajadzīgas, iespējams mazināt antibiotiku rezistences izplatību un saglabāt šo būtisko medikamentu efektivitāti.