Leikpauela ezers atrodas Jūtas dienvidos, aptuveni 70 jūdzes (110 kilometrus) uz dienvidrietumiem no Moābas un aptuveni 60 jūdzes (100 kilometrus) uz ziemeļaustrumiem no Lielā kanjona Arizonā. Tā ir mākslīga ūdenskrātuve Kolorādo upē, stāvā aizā, ko dēvē par Glenas kanjonu. Pilna ūdenskrātuve var uzņemt līdz 1,2 miljardiem kubikpēdu (33,3 miljoniem kubikmetru) ūdens, padarot to par otro lielāko ūdenskrātuvi ASV aiz netālās Mīdas ezera, kas atrodas uz Arizonas un Nevadas robežas.

Leikpauela ezers izveidots pēc Glenas dambja uzbūvēšanas 1960. gados. Dambja dēļ nākamo divu desmitgažu laikā ūdens līmenis pacēlās par aptuveni 200 pēdām (60 metriem). Dambis tika pabeigts 1966. gadā, un ūdenskrātuves pilnīgai piepildīšanai bija nepieciešami aptuveni 17 gadi. Ezers tiek izmantots hidroelektroenerģijas ražošanai un kļuvis par iecienītu tūrisma galamērķi. Arī Mīdas ezers atrodas uz Kolorādo upes un izveidots pēc Hūvera dambja būvniecības.

Kā radās sudrabainās upes efekts

Attēlā redzamā mozaīka veidota no vairākiem astronauta uzņemtajiem kadriem. Tā tapusi tā dēvētā saules atspīduma (sunglint) laikā, norāda NASA Zemes observatorija. Šī parādība rodas, kad saules gaisma atstarojas no spīdīgas virsmas tieši pretī orbītā esošam novērotājam — satelītam vai astronautam. Ūdens šādos apstākļos iegūst metālisku, spogulim līdzīgu mirdzumu.

Parasti atspīdums būtu redzams tikai nelielā ezera daļā. Taču, apvienojot attēlus, kas uzņemti brīdī, kad spīduma zona pārvietojās gar ūdenskrātuvi, izdevies izgaismot visu tās garumu. Rezultātā līkumotais ezers izskatās kā milzu sudraba čūska jeb upe.

Glenas kanjons un Džona Veslija Pauela mantojums

Ūdenskrātuve nosaukta Džona Veslija Pauela vārdā. Viņš bija pētnieks un bijušais ASV Ģeoloģijas dienesta direktors, kurš 1860. gadu beigās kartēja Glenas kanjonu un citas Kolorādo upes daļas. Pauelu īpaši aizrāva Glenas kanjons, ko NASA Zemes observatorijas pārstāvji raksturojuši kā “pārkārušos klinšu, nokarenu dārzu, plašu upes līkumu un dabisku arku labirintu uz krāsainu klinšu torņu un plakankalņu fona”.

Savus iespaidus par kanjonu Pauels aprakstīja arī 1875. gada grāmatā Canyons of the Colorado: “Garām šiem varenajiem pieminekļiem, garām šiem oranžā smilšakmens sakrauto viļņu pauguriem, garām ozolu ieskautām birzīm, garām papardēm rotātām nišām un sienu līkumiem mēs slīdam stundu pēc stundas, laiku pa laikam apstājoties, kad mūsu uzmanību piesaista kāds jauns brīnums.”

Daļa no Pauela apbrīnotajām ainavām joprojām ir redzama. Tās ir, piemēram, daudzas mazākas aizas, kas sazarojas no ezera un atrodas dziļā ēnā. Līdzīgs skats vērojams Jūtas Grīnas upes posmos. Šī Kolorādo upes pieteka jau ilgi mulsinājusi ģeologus ar spēju vietām plūst “augšup”.

No augšas redzama arī viena no kanjona iespaidīgākajām ģeoloģiskajām formām — liela, virtuļa formas ieplaka, ko dēvē par Rinkonu. Tā izskatās kā tumšs gredzens ap līkumu vienā no ezera platākajām vietām. Sarūsējušajam virtulim līdzīgais veidojums ir līdz trim jūdzēm (5 kilometriem) plats un savulaik bijis Kolorādo upes posms. Tas izžuvis pirms tūkstošiem gadu, kad daļa kanjona sabrukusi un ūdens varējis apiet klinšaino loku.

Zem ūdens pazudušie kanjona dārgumi

Glenas kanjonā ir daudz ģeoloģisku objektu, ko kopš Leikpauela ezera izveides pārklājis ūdens. Fotogrāfijā redzams kanjona posms lejpus dambja, kur šie veidojumi lielākoties joprojām ir atsegti. Tomēr daudzi citi Pauela aprakstītie brīnumi pazuduši zem paaugstinātā ūdens līmeņa.

Starp tiem ir sānu aiza, kas nosaukta par Mūzikas templi. Tās forma nodrošināja neparastas akustiskās īpašības, norāda Zemes observatorija. Sausuma periodos, kad ūdenskrātuves līmenis uz laiku pazeminās, dažkārt atklājas arī citi apslēptie ģeoloģiskie dārgumi. Piemēram, 2023. gadā pētnieki zem ezera augstākās ūdens līnijas atrada retas fosilijas no zīdītājam līdzīga juras perioda dzīvnieka.

Pēdējos gados vairākas vides aizsardzības grupas aicinājušas iztukšot Leikpauela ezeru un atjaunot Glenas kanjonu tā agrākajā veidolā — kā Kolorādo upes “sirdi”, vēsta Newsweek. Šādas pārmaiņas varētu mazināt slodzi uz pārējo upes sistēmu, kas pēdējās desmitgadēs zaudējusi ievērojamu daudzumu ūdens. Tomēr eksperti izdevumam norādījuši, ka šāda rīcība, visticamāk, nenotiks.

Līdzīgas astronautu fotogrāfijas atklāj arī citus neparastus ūdeņu veidojumus. 2020. gada kadrā redzama vieta Patagonijā, kur satiekas divi atšķirīgas krāsas ezeri. Sākotnēji tie bijuši viena ūdenstilpe, taču tos sadalījis šaurs sauszemes tilts.

2024. gada astronauta fotogrāfijā redzama Pangongas ezera ledus virsma, kas sašķeļas augstajā Tibetas plato. Ledus un ūdens saskares līnija gandrīz precīzi sakrīt ar strīdīgu robežu starp Ķīnu un Indiju.

Savukārt 2024. gada satelītattēlā redzama virkne sezonālu ezeru Austrālijas Ziemeļu teritorijā. Pēc diviem ārkārtīgi lietainiem gadiem tie saplūduši vienā smaragdzaļā veidojumā.