Kalifornijas Universitātes Sanfrancisko (UCSF) zinātnieki identificējuši cilvēka smadzeņu reģionu, kas palīdz ģenerēt izrunājamos vārdus vēl pirms cilvēks sāk runāt. Atklājums apstrīd aptuveni 150 gadus ilgušo priekšstatu par to, kā smadzenēs tiek apstrādāta runa, un liecina, ka runas saprašanas un radīšanas sistēmas ir ciešāk saistītas, nekā iepriekš uzskatīts.

Pētījuma rezultāti varētu palīdzēt uzlabot ķirurģiskās procedūras, ar kurām pirms operācijām kartē ar runu saistītos smadzeņu apgabalus. Tie varētu arī pavērt jaunas iespējas smadzeņu–datora saskarnēm (BCI), kas paredzētas saziņas atjaunošanai cilvēkiem ar runas traucējumiem.

Reģions sagatavo nākamā vārda plānu

Pētījumā, kas 19. novembrī publicēts žurnālā Science, pētnieki Edvarda Čanga vadībā atrada nelielu zonu Vernikes apgabalā, kas aktivizējas pirms cilvēks sāk izrunāt vārdu. Šī zona neveic tikai vārda nozīmes apstrādi vai runas skaņas uzraudzību — tā izveido nākamā iecerētā vārda plānu.

Pētnieki konstatēja, ka runas laikā kreisais aizmugurējais augšējais deniņu giruss jeb lpSTG kļūst aktīvs aptuveni ceturtdaļsekundi pirms vārda izrunāšanas. Tā neironu aktivitāte kodē visa vārda īpašības, tostarp tā garumu, zilbju skaitu un lietošanas biežumu. Pēc tam smadzeņu apgabali, kas kontrolē muti, šo informāciju pārvērš kustībās, kuras nepieciešamas runāšanai.

Neironi, kas iesaistīti dzirdētas runas apstrādē, atrodas līdzās neironiem, kuri veido vārdu plānus, un dažkārt ar tiem pārklājas. Šāds tuvums varētu izskaidrot, kā cilvēki iemācās pārvērst dzirdētos vārdus vārdos, ko paši spēj izrunāt.

Atklājums precizē Vernikes apgabala lomu

Jaunais pētījums palīdz skaidrot ilgi pastāvējušu neirozinātnes mīklu. Vernikes apgabals tradicionāli saistīts ar valodas saprašanu, tomēr tā bojājumi var ietekmēt arī cilvēka spēju radīt vārdus.

1870. gados vācu neirologs Karls Vernike novēroja, ka pacientiem ar mugurējās deniņu daivas bojājumiem bija grūtības gan saprast, gan radīt runu. Viņš izteica pieņēmumu, ka šajā reģionā atrodas tā dēvētais “dzirdes vārdu attēls”, kas palīdz iecerētos vārdus pārvērst runāšanai nepieciešamajās kustībās.

Tomēr, tā kā šis apgabals atrodas dzirdes garozā, vēlāk to galvenokārt sāka uzskatīt par runas saprašanas centru. Savukārt runas radīšanu saistīja ar citiem smadzeņu reģioniem. Jaunais darbs norāda uz lpSTG — apakšreģionu tajā pašā plašākajā zonā, ko bija aprakstījis Vernike — kā uz būtisku runas ģenerēšanas procesa daļu.

Iespējas saziņas atjaunošanai

Atklājums var mainīt arī veidu, kā ķirurgi pirms operācijām nosaka ar runu saistītās smadzeņu zonas. Precīzāka šo apgabalu kartēšana potenciāli varētu samazināt risku traucēt pacienta spēju sazināties.

lpSTG varētu kļūt par vēl vienu mērķi BCI sistēmām, kas smadzeņu aktivitāti pārvērš runā. Pašlaik šādas sistēmas signālus parasti nolasa no kustību reģioniem, kuri kontrolē balss traktu. Taču dažiem cilvēkiem, kuri zaudējuši spēju runāt, šie apgabali var būt bojāti.

Tā kā lpSTG aktivizējas agrākā runas radīšanas posmā, tas varētu nodrošināt alternatīvu signālu avotu iecerēto vārdu atšifrēšanai. Koncepcijas pārbaudes eksperimentā pētnieki, analizējot šī reģiona aktivitāti, spēja atšifrēt gan cilvēka iecerētos vārdus, gan dzirdētu runu cilvēkā ar smagu paralīzi, kurš vairs nevarēja runāt.

Zinātnieki uzskata, ka reģiona iesaiste gan ienākošās, gan izejošās runas apstrādē nākotnē varētu palīdzēt BCI sistēmām nodrošināt divvirzienu saziņu. Tas cilvēkiem ar runas traucējumiem varētu ļaut pilnvērtīgāk piedalīties sarunās. Pētījums nostiprina lpSTG nozīmi runas radīšanā un var kļūt par pamatu jaunām tehnoloģijām saziņas atjaunošanai.