Uz Zemes ir apstiprinātas aptuveni 200 trieciena struktūras, lai gan ģeologi uzskata, ka vēl simtiem šādu veidojumu joprojām nav atklāti. Viens no tiem, iespējams, atrasts Kvebekas attālajā Kotnordas reģionā, un tā izmēri ir ievērojami.

2024. gadā Joēls Lapointe, gatavojoties ceļojumam uz šo mazapdzīvoto apvidu, tiešsaistes satelītattēlos pie Marsala ezera pamanīja gandrīz apaļu iezīmi. Viņam radās aizdomas, ka ieplaka varētu būt meteorīta trieciena radīta, tādēļ viņš sazinājās ar speciālistiem Eiropā un Ziemeļamerikā.

Lapointe novērojums palīdzēja franču pētnieku grupai 2024. gada Meteoritikas biedrības sanāksmē šo ezera apkārtni atzīmēt kā iespējamās, tobrīd Kvebekā vienpadsmitās zināmās trieciena struktūras centru. Vēlāk par šo iespēju uzzināja Gordons Osinskis, Rietumu universitātes planētu ģeologs un datubāzes Impact Earth direktors.

Sarežģīta ekspedīcija Kvebekas mežonīgajā dabā

Sākotnēji Osinskis bija skeptisks, tomēr iespēja šķita pietiekami interesanta, lai viņš 2025. gada oktobrī organizētu ekspedīciju uz nomaļo vietu. Komanda turp devās ar hidroplānu, taču lidaparāts nevarēja piebraukt līdz krastam. Pētniekiem, nesot līdzi aprīkojumu, nācās izbrist aptuveni 50 metrus pa ūdeni.

Arī pēc nokļūšanas krastā apstākļi nekļuva vieglāki. Apkārtne bija klinšaina, purvaina un pilna ar kukaiņiem un biezu veģetāciju, ko Osinskis raksturoja kā “dziļu, līkumotu un mežonīgu”. Lai gan viņš lauka pētījumos strādājis sešos kontinentos, zinātnieks šo vietu ierindoja starp visgrūtāk pieejamajām un izpētei sarežģītākajām vidēm, ar kādām nācies saskarties.

Iepriekšējās ģeoloģiskās izpētes vietējos brekčijas iežus bija skaidrojušas kā piltuves formas vulkāniskas struktūras jeb diatrēmas pazīmi. Šāds veidojums rodas, eksplozīvai magmas izvirdumu darbībai izveidojot cauruli, kas piepildīta ar sadrupušu iezi.

Tomēr jau ekspedīcijas otrajā dienā pētnieki daudzos iežu atsegumos atrada shatter cones jeb trieciena konusus. Tās ir raksturīgas struktūras, kas rodas ārkārtīgi liela spiediena ietekmē meteorīta sadursmes laikā. Šis atklājums sniedza pārliecinošus pierādījumus, ka veidojums nav vulkāniskas izcelsmes.

“Tā ir vienīgā nepārprotamā trieciena notikuma pazīme, ko laukā var redzēt ar neapbruņotu aci,” sacīja Osinskis.

Krāteris izveidojies pirms aptuveni 390 miljoniem gadu

Pēc pētnieku aplēsēm, objekts, kas ietriecās Zemē, bija pietiekami liels, lai izveidotu sarežģītu aptuveni 25 kilometrus platu krāteri. Veidojumā atrodas centrālais pacēlums, kā arī augstas klintis ar kolonnveida plaisojumu.

Ja mūsdienu Kvebekā notiktu līdzīga mēroga trieciens, tā sekas būtu milzīgas. Osinskis norādīja, ka tas izraisītu “reģionāla mēroga postījumus, kas iznīcinātu lielas pilsētas, kā arī globāli ietekmētu klimatu”.

Iežu paraugu analīze liecina, ka krāteris izveidojies aptuveni pirms 390 miljoniem gadu. Tas nozīmē, ka trieciens noticis apmēram 100 miljonus gadu pirms būtiska triecienu skaita pieauguma uz Zemes, ko pētnieki iepriekš saistījuši ar sadursmēm asteroīdu joslā.

Pēc sarunām ar Ekuanitšitas inu padomi pētnieki krāteri nosaukuši par Uhackatik. Komanda uzskata, ka tā trieciena izcelsme faktiski ir apstiprināta, tomēr formālu atzinumu paredzēts saņemt no Meteoritikas biedrības komitejas tās nākamajā sanāksmē.

Uhackatik ir lielākais kopš 2018. gadā atklātā 31 kilometru platā Hiawatha krātera atrastais meteorīta trieciena krāteris. Osinskis darbojas NASA pirmajā Artemis ģeoloģijas komandā un palīdz astronautiem apgūt ģeoloģiju, tomēr viņš neuzskata, ka Uhackatik kļūs par astronautu apmācību vietu, jo to ir pārāk grūti sasniegt.

Šādām mācībām jau izmantots jaunāks un daudz pieejamāks trieciena krāteris Labradorā — Kameštashtans jeb Mistastina ezers, norādīja Osinskis.

Amatiera novērojums noved pie nozīmīga atklājuma

Lapointem ziņošana zinātniekiem par pamanīto veidojumu kļuvusi par neaizmirstamu pieredzi. Viņš izdevumam CityNews stāstīja, ka bijis “aiz prieka septītajās debesīs”, kad pētnieki apstiprinājuši — iezīme patiešām ir trieciena krāteris.

“Es aicinu nevienu nenoniecināt intuīciju vai novērojumu, pat ja tas nav jūsu profesionālās jomas jautājums,” viņš sacīja citam medijam.

Cilvēkiem, kuri vēlas iesaistīties zinātniskos atklājumos, ir pieejamas vairākas NASA pilsoniskās zinātnes programmas. Projektā Daily Minor Planet brīvprātīgie palīdz meklēt asteroīdus un komētas, kas potenciāli varētu apdraudēt Zemi.

Projektā Impact Flash dalībnieki pārbauda tumšus Mēness apgabalus, meklējot meteoroīdu triecienu radītus uzliesmojumus. Savukārt Exoasteroids dod iespēju pilsoniskajiem zinātniekiem meklēt pazīmes par asteroīdiem ārpus mūsu Saules sistēmas.