Saules sistēmas tālākajā nomalē, blīva zvaigžņu fona aizsegā, pamanīts jauns objekts, kas provizoriski nosaukts par 2026 ED138. Tas atklāts agrīnajos datos no Veras C. Rubinas observatorijas Čīlē un sava izmēra dēļ varētu atbilst pundurplanētas kandidātam.

Šāds atklājums atgādina, cik daudz vēl nav zināms par Saules sistēmas ārējiem reģioniem. 20. gadsimta 80. gados planētu skaits ap Sauli tika uzskatīts par deviņām, bet jēdziens “pundurplanēta” vēl nebija ierasta astronomijas kategorija. Tagad Saules sistēmas robežas kļūst aizvien interesantākas, jo īpaši pateicoties jaunām debesu kartēšanas tehnoloģijām.

Objekts varētu būt Teksasas izmērā

Pēc pašreizējiem aprēķiniem 2026 ED138 diametrs ir no 600 līdz 1500 kilometriem (373 līdz 932 jūdzēm). Tas nozīmē, ka ledus un iežu ķermenis aptuveni varētu būt Teksasas štata izmērā. Salīdzinājumam — tā izmērs būtu līdzīgs asteroīdam, kuru 1998. gada filmā Armageddon devās iznīcināt Brūsa Vilisa un viņa komandas atveidotie varoņi.

ED138 pašlaik atrodas aptuveni 46 reizes tālāk no Saules nekā Zeme. Plutona vidējais attālums no Saules ir aptuveni 40 reižu lielāks nekā Zemes attālums. Tāpēc par tūlītēju kosmosa kalnraču misiju uz šo objektu, protams, nav jādomā.

Objekta pamanīšanu sarežģīja tā atrašanās vieta. ED138, šķiet, riņķo tuvu Piena Ceļa plaknei, kur miljoniem fona zvaigžņu apgrūtina vāju un lēni pārvietojošos punktu atrašanu. Lai identificētu šādu objektu, bija vajadzīga programmatūra, kas spēj savienot atsevišķus novērojumus no milzīgas datu kopas.

Kandidāts atrasts arhīva datos

Šā mēneša sākumā Hārvarda–Smitsona Astrofizikas centra astrofiziķis Metjū Holmans apstrādāja Rubinas observatorijas arhīva datus, izmantojot kodu, ko viņš izstrādāja kopā ar kolēģi Kevinu Neipieru. Apstrādes laikā parādījās signāls, kura spilgtums, ņemot vērā lielo attālumu, uzreiz liecināja par neparasti lielu objektu.

“Mana pirmā reakcija bija satraukts neticīgums,” sacīja Holmans.

Pēc tam Vašingtonas Universitātes astronoms Mario Juričs Rubinas ierakstos atrada vēl 20 novērojumus, kas norādīja uz iespējamu pundurplanētu. Meklējot vecākos debesu pētījumu attēlus, astronomi objekta novērojumu vēsturi pagarināja līdz 2016. gadam. Tas viņiem deva aptuveni desmit gadu ilgus datus, lai rekonstruētu visticamāko 2026 ED138 orbītu.

Par atklājumu tika paziņots šonedēļ pēc tam, kad bija apkopoti novērojumi, kas iegūti laikā, kad Rubinas observatorija vēl gatavojās savam galvenajam pētījumam.

Izmērs pagaidām ir tikai aptuvens

Pamanīt tālas pasaules pazīmes nav tas pats, kas to rūpīgi apskatīt. Mazāks ķermenis ar gaišu virsmu var atstarot tikpat daudz gaismas kā lielāks ķermenis ar tumšāku virsmu. Tāpēc no saņemtās gaismas vien nevar droši noteikt objekta patieso izmēru.

Līdz brīdim, kad pētnieki ar pietiekamu pārliecību būs noskaidrojuši ED138 virsmas atstarošanas spēju, norādītais diametrs jāuzskata par aptuvenu diapazonu. Neskaidrību varētu palīdzēt mazināt novērojumi garākos viļņu garumos. Tie ļautu izmērīt paša objekta izstaroto starojumu, nevis tikai saules gaismu, ko tā virsma atstaro.

Saskaņā ar Starptautiskās Astronomijas savienības definīciju pundurplanētai jāriņķo ap Sauli, jābūt pietiekami masīvai, lai gravitācija to veidotu gandrīz apaļu, un tā nedrīkst būt attīrījusi savu orbītas apkaimi no citiem ķermeņiem. Tā nevar būt arī mēness.

Ledus ķermenim ED138 aprēķinātajā izmēru diapazonā ir labas izredzes būt samērā apaļam, tāpēc tas ir daudzsološs kandidāts. Ja tā statuss tiks apstiprināts, objektam piešķirs īsāku un atpazīstamāku nosaukumu, un tas pievienosies Plutona, Erīdas, Haumeas, Makemakes un Cereras pulkam.

Rubinas observatorija veido Saules sistēmas “kosmosa filmu”

Neatkarīgi no galīgās klasifikācijas ED138 atklājums parāda, kam uzbūvēta Rubinas observatorija. Tā atrodas Cerro Pachón kalnā un apvieno 8,4 metru (28 pēdu) teleskopu ar 3200 megapikseļu kameru — pasaulē lielāko digitālo kameru, kāda jebkad uzbūvēta.

Desmit gadus ilgajā Legacy Survey of Space and Time pētījumā observatorija atkārtoti fotografēs dienvidu puslodes debesis, ik pēc dažām naktīm aptverot pēc iespējas lielāku to daļu. Rezultāts būs sava veida kosmiska filma: ieraksts, kurā pētnieki varēs atšķirt objektus, kas maina pozīciju vai spilgtumu, no šķietami nemainīgā zvaigžņu fona.

Šādā laika nogrieznī varētu parādīties jauni asteroīdi, iepriekš apslēptas komētas un reizēm arī eksplodējošas zvaigznes. Iegūtie dati var sniegt informāciju gan par tumšās matērijas radītajiem gravitācijas ierosinājumiem, gan par Saules sistēmas vēsturi.

Jau ED138 trajektorija liecina par sarežģītu pagātni. Tā orbīta ir aptuveni 25 grādus slīpa attiecībā pret Saules sistēmas plakni, kas var norādīt uz gravitācijas mijiedarbību ar masīvu ķermeni, piemēram, Neptūnu, kurš objektu varētu būt novirzījis no sākotnējā ceļa.

Tomēr atklājums nav pierādījums tā dēvētās Devītās planētas atrašanai. ED138 ir pārāk mazs un atrodas pārāk tuvu, lai atbilstu mūsdienu hipotēzei par Planet Nine — hipotētisku daudz masīvāku ķermeni, ar kuru mēģina izskaidrot dažu tālu objektu neparasto orbītu kopu.

ED138 nevar ieņemt šīs iespējamās milzu planētas vietu, tomēr tik reta atraduma nozīme nemazinās. Pat ja Saules sistēmas planētu saime vairs neietilpst vienkāršā klases plakātā, tās ārējie reģioni turpina sniegt jaunus pārsteigumus.