Ārsti pirmoreiz izmēģinājuši mitohondriju transplantāciju cilvēka acīs, cerot atbalstīt bojātās, bet vēl dzīvotspējīgās redzes nerva šūnas. Procedūrā pacientes pašas mitohondrijas — šūnu struktūras, kas nodrošina enerģijas ražošanu — tika iegūtas no augšstilba muskuļa biopsijas un ievadītas abu acu stiklveida ķermenī.
Eksperimentālā ārstēšana tika veikta 26 gadus vecai sievietei, kura pēc smagas galvas smadzeņu asiņošanas bija gandrīz pilnībā zaudējusi redzi abās acīs. Viņa slimnīcā nonāca aptuveni 18 stundas pēc notikuma un izdzīvoja pēc neatliekamas operācijas, tomēr ilgstošais skābekļa un asins piegādes trūkums smagi bojāja redzes nervus.
Trīs mēnešus pēc asiņošanas redzes traucējumi nebija būtiski mazinājušies. Jau astoņu nedēļu laikā bija redzama redzes nervu atrofija. Tomēr izmeklējumi liecināja, ka tīklenes nervu šķiedru un ganglija šūnu slāņi, lai gan stipri izretināti, nebija pilnībā zuduši. Smadzeņu aktivitātes mērījumi arī norādīja, ka neliela daļa vizuālās informācijas vēl sasniedz redzes garozu.
Mērķis — palīdzēt vēl dzīvajām šūnām
Mitohondrijas pārvērš pārtiku un skābekli enerģijā, kas šūnām vajadzīga darbībai. Īpaši liela enerģijas nepieciešamība ir tīklenes ganglija šūnām — neironiem, kuri nogādā redzes informāciju no tīklenes uz smadzenēm. Ja tiek pārtraukta asins un skābekļa piegāde, mitohondrijas var tikt bojātas, sākot procesu, kura rezultātā šīs šūnas iet bojā.
Ārstēšanas iecere nebija atdzīvināt jau mirušus neironus. Pētnieki vēlējās noskaidrot, vai veselīgas mitohondrijas varētu atjaunot enerģijas pieejamību šūnās, kuras pēc bojājuma vēl ir glābjamas. Iepriekš pētījumos ar dzīvniekiem bija redzams, ka ievadītās mitohondrijas var nonākt tīklenes šūnās un pēc traumas palīdzēt izdzīvot daļai ganglija šūnu.
Lai mazinātu imūnās reakcijas risku, ārsti izmantoja tikai pacientes bioloģisko materiālu. No augšstilba muskuļa parauga tika izolēti desmitiem miljonu mitohondriju, un, kamēr tās vēl bija svaigas, tās ievadīja katrā acī.
Drošības pazīmes ir cerīgas, par efektivitāti spriest vēl pāragri
Galvenais šī pirmā gadījuma secinājums ir procedūras panesamība. Netika konstatētas nopietnas nevēlamas blaknes, un pacientes organisms neizraisīja bīstamu imūno reakciju pret ievadītajām mitohondrijām.
Novērotas arī dažas īslaicīgas pārmaiņas. Pirms ārstēšanas 71 dienas laikā tika veikti 45 zīlīšu reakcijas uz gaismu mērījumi, un nevienā no tiem nebija normālas reakcijas. Dažas dienas pēc injekcijām abās acīs parādījās atsevišķas normālas zīlīšu reakcijas. Savukārt trīs smadzeņu aktivitātes reģistrēšanas sesijās — trešajā, 44. un 45. dienā pēc procedūras — tika konstatēta organizēta reakcija redzes garozā.
Taču pacientes praktiskā redze neatjaunojās: redzes asums saglabājās apmēram gaismas uztveres līmenī. Arī zīlīšu reakcijas nebija noturīgas. Kreisajā acī pēdējā normālā reakcija reģistrēta 11. dienā pēc ārstēšanas, bet labajā acī sporādiskas normālas reakcijas fiksētas līdz 39. dienai.
Pētījums ir viena pacientes gadījuma apraksts bez salīdzinājuma grupas, tādēļ tas nepierāda, ka tieši ievadītās mitohondrijas izraisīja novērotās pārmaiņas. Nav arī tiešu pierādījumu, ka transplantētās mitohondrijas nonāca tīklenes ganglija šūnās. Tomēr īslaicīgais efekts liek apsvērt, ka nākotnē iespējamam ieguvumam varētu būt vajadzīgas atkārtotas injekcijas.
Pētnieki tagad plāno izstrādāt protokolu atkārtotai mitohondriju ievadīšanai un vispirms noskaidrot, vai šī pieeja patiešām spēj ietekmēt bojāto redzes sistēmas šūnu darbību. Ja tas apstiprināsies plašākos pētījumos, paša pacienta šūnu “enerģijas avotu” izmantošana varētu kļūt par jaunu pieeju redzes nerva bojājumu ārstēšanā.
Zinātne
Zinātne
Zinātne
Zinātne