Smadzenēs esošie neironi, kas ražo ķīmisko vielu oreksīnu, var būt būtiski, lai organisms turpinātu tiekties pēc gaidītas atlīdzības arī tad, kad tās iegūšana prasa piepūli. Nagojas Universitātes pētnieku vadītā pētījumā ar žurkām konstatēts: šo šūnu aktivitāte pieaug, dzīvniekam tuvojoties pārtikas balvai, un jo grūtāk to nopelnīt, jo izteiktāks ir aktivitātes kāpums.
Oreksīns jau iepriekš saistīts ar nomodu, enerģijas patēriņu un motivāciju. Tas tiek veidots hipotalāmā — smadzeņu daļā, kas iesaistīta daudzu organisma pamatfunkciju regulēšanā. Jaunais pētījums ļauj precīzāk saprast, kā šī sistēma var savienot gaidas par iespējamu ieguvumu ar noturīgu rīcību tā sasniegšanai.
Neironu aktivitāte seko gaidāmajai balvai
Pētnieki novēroja oreksīna neironu darbību reāllaikā, kamēr žurkas veica uzdevumus, lai tiktu pie ēdiena. Šo neironu aktivitāte pastiprinājās pirms atlīdzības saņemšanas, bet pēc tās iegūšanas samazinājās. Savukārt situācijās, kad dzīvnieks gaidīja balvu, taču tā netika dota, aktivitāte saglabājās augsta.
Īpaši nozīmīga bija saistība ar nepieciešamo darbu. Kad pārtikas ieguvei bija jāpieliek vairāk pūļu, oreksīnu ražojošie neironi aktivizējās spēcīgāk. Tas liecina, ka to darbība var atspoguļot, cik lielu piepūli smadzenes ir gatavas ieguldīt, lai sasniegtu prognozētu rezultātu.
Pētījuma autori secina, ka dinamiskas izmaiņas oreksīna neironu aktivācijā ir saistītas ar atlīdzības meklēšanu, balstoties uz paredzamo ieguvumu. Citiem vārdiem, smadzenes ne tikai reaģē uz jau saņemtu balvu, bet arī regulē rīcību laikā, kamēr tā vēl tiek gaidīta.
Aktivēšana palīdzēja censties, taču sistēma nav vienkāršs slēdzis
Lai pārbaudītu cēloņsakarību, zinātnieki ar ģenētiskām metodēm mākslīgi palielināja vai ierobežoja oreksīna neironu aktivitāti. Aktivējot šīs šūnas, žurkas bija gatavas vairāk strādāt, lai iegūtu ēdienu. Savukārt neironu darbības nomākšana lika dzīvniekiem ātrāk pārtraukt centienus.
Tomēr papildu eksperimenti parādīja niansētāku ainu. Ja pētnieki samazināja oreksīna neironu aktivitāti laikā, kad atlīdzība tika gaidīta, motivācija kritās. Taču mākslīga aktivitātes palielināšana ne vienmēr izraisīja proporcionāli lielāku motivāciju.
Tādēļ oreksīna sistēma, visticamāk, nedarbojas kā vienkārša poga, ar kuru motivāciju iespējams bezgalīgi pastiprināt vai pavājināt. Drīzāk tā var palīdzēt uzturēt noteiktu motivācijas pamatlīmeni un optimāli sasaistīt gaidīto rezultātu ar spēju neatmest iesākto grūtību priekšā.
Ceļš līdz secinājumiem par cilvēkiem vēl ejams
Eksperimenti veikti ar žurkām, tāpēc rezultātus vēl nevar tieši attiecināt uz cilvēku uzvedību vai ārstēšanu. Tomēr arī cilvēka smadzenēs ir oreksīna sistēma, un atklājums paver jautājumus par tās lomu koncentrēšanās spējā, ilgstošā darbā un mērķtiecībā.
Motivācijas traucējumi ir saistīti ar dažādiem psihiskās veselības stāvokļiem, tostarp depresiju un atkarībām. Labāka izpratne par oreksīna darbību nākotnē varētu palīdzēt meklēt jaunas pieejas šo traucējumu ārstēšanā, taču līdz praktiskiem medicīniskiem risinājumiem vēl nepieciešami plaši turpmāki pētījumi.
Nākamajā posmā komanda plāno pētīt smadzeņu ķēdes, kas oreksīna neironus aktivē vai nomāc. Tas varētu palīdzēt atšifrēt notikumu secību, kurā gaidas par atlīdzību pārvēršas noturīgā rīcībā.
Zinātne
Zinātne
Zinātne
Zinātne