Olbaltumviela OPA1, kas palīdz šūnu mitohondrijiem jeb to enerģijas ražotnēm darboties pilnvērtīgi, var būt nozīmīga arī ēšanas izvēļu regulācijā. Pētījumā ar pelēm konstatēts: ja OPA1 trūkst konkrētās ar apetīti saistītās smadzeņu nervu šūnās, dzīvnieki izteiktāk izvēlas uzturā taukiem bagātu barību, ātrāk pieņemas svarā un ar laiku kļūst aptaukojušies.
Pētījumu veica Osakas Metropoles universitātes zinātnieku grupa, pievēršoties nervu šūnām, kas satur melanokortīna 4 receptoru jeb MC4R. Šīs šūnas atrodas hipotalāmā — smadzeņu daļā, kurai ir svarīga loma bada sajūtas, apetītes, enerģijas patēriņa un vielmaiņas regulēšanā. Tās palīdz organismam līdzsvarot signālus par nepieciešamību uzņemt pārtiku un tērēt enerģiju.
Enerģijas trūkums var mainīt ēšanas paradumus
Eksperimentā tika izmantotas peles, kurām OPA1 nebija tieši MC4R saturošajos neironos. Salīdzinājumā ar kontroles grupu šie dzīvnieki biežāk izvēlējās treknu barību un svarā pieņēmās ātrāk. Ietekme bija izteiktāka peļu mātītēm nekā tēviņiem.
Aptaukošanās neizveidojās uzreiz, bet kļuva novērojama pēc vairākām nedēļām. Tas liek domāt, ka OPA1 nozīme var pastiprināties laika gaitā. Tā kā mitohondriji nodrošina šūnām enerģiju, pētnieki saista olbaltumvielas trūkumu ar pavājinātu šo apetīti regulējošo neironu spēju darboties efektīvi.
Rezultāti papildina priekšstatu, ka pārēšanās un priekšroka noteiktiem produktiem nav skaidrojama tikai ar gribasspēku vai apkārtējās vides ietekmi. Ēšanas uzvedību veido daudzi savstarpēji saistīti faktori — tostarp smadzeņu signāli, vielmaiņa, hormoni, ieradumi un pārtikas pieejamība. Šis darbs izceļ vienu iespējamu bioloģisku posmu šajā sarežģītajā sistēmā.
Zāļu iedarbība mātītēm bija vājāka
Zinātnieki pārbaudīja arī to, vai OPA1 neesamība pilnībā bloķē MC4R signālu darbību. Izmantojot pretaptaukošanās medikamentu, kas aktivizē šo receptoru, tika novērots, ka signalizācija nav pilnībā zudusi: noteiktos apstākļos zāles mazināja barības uzņemšanu.
Tomēr reakcija atšķīrās atkarībā no dzimuma. Peļu tēviņiem preparāts samazināja ēšanu neatkarīgi no OPA1 statusa. Savukārt mātītēm OPA1 trūkums vājināja zāļu spēju apspiest apetīti. Šī atšķirība norāda, ka bioloģiskais dzimums var būt svarīgs gan aptaukošanās riska, gan iespējamo ārstēšanas pieeju izvērtēšanā.
Pētnieku ieskatā, turpmāki pētījumi par OPA1 un mitohondriju darbību hipotalāma neironos varētu palīdzēt veidot individualizētākas aptaukošanās ārstēšanas stratēģijas. Aptaukošanās ir saistīta ar augstāku sirds un asinsvadu slimību, 2. tipa cukura diabēta, osteoartrīta un citu veselības problēmu risku.
Vienlaikus secinājumus nedrīkst tieši attiecināt uz cilvēkiem. Darbs veikts tikai ar peļu modeļiem, un nav zināms, vai cilvēka smadzenēs OPA1 darbojas identiski vai vairojas tādas pašas dzimumu atšķirības. Lai to noskaidrotu, nepieciešami papildu pētījumi ar cilvēku šūnām un klīniskos apstākļos.
Zinātne
Zinātne
Zinātne
Zinātne