Augsne ir pasaulē lielākā sēklu krātuve – daudz apjomīgāka par Norvēģijas Špicbergenas Globālo sēklu glabātavu, kurā tiek uzkrāti vairāk nekā miljons kultūraugu paraugu. Jaunā pētījumā lēsts, ka sauszemes, mitrāju un ūdens ekosistēmās visā pasaulē zem katra kvadrātmetra virsmas vidēji atrodas vairāk nekā 5000 sēklu.
Šīs sēklas veido tā dēvēto augsnes sēklu banku: neskaitāmas sēklas, kas nonākušas zemē, lapu nobirās vai nogulumos, gaida piemērotus apstākļus dīgšanai. Tās augsnē nonāk nejauši – nokrītot no augiem, ceļojot ar vēju vai izplatoties plūdos. Taču šis šķietami haotiskais process rada milzīgu rezervi, kas palīdz augāju atjaunošanai pēc ugunsgrēkiem, vētrām un citiem traucējumiem.
Pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Nature Communications, apkopoti 3096 augsnes paraugu ieraksti no 94 valstīm visos septiņos kontinentos. Datu kopums balstīts aptuveni 1400 atsevišķos pētījumos, kuros saskaitīti un noteikti miljoniem sēklu un dīgstu.
Pētnieku ieskatā, lielais sēklu blīvums apliecina, cik būtiska augsnes sēklu banka ir augu populāciju un kopienu dinamikā. Daudzām sugām tā ir izdzīvošanas stratēģija: pēc tam, kad virszemes augājs ir iznīcināts vai nopietni bojāts, augsnē saglabātās sēklas var nodrošināt jaunu paaudzi.
Daudz sēklu nenozīmē lielu sugu daudzveidību
Globālais salīdzinājums atklāja būtisku atšķirību starp sēklu daudzumu un sugu daudzveidību. Vietās, kur augsnē ir ļoti daudz sēklu, ne vienmēr ir plašs augu sugu spektrs. Savukārt augsnēs ar daudzveidīgu sēklu sastāvu kopējais sēklu skaits var būt mazāks.
To spilgti parāda tropiskās ekosistēmas, kur augsnes sēklu bankās konstatēta augsta sugu daudzveidība, bet salīdzinoši zems sēklu blīvums. Pretēja aina vērojama aramzemēs: tur sēklu var būt daudz, taču tās pārstāv mazāku sugu skaitu.
Šī atšķirība ir nozīmīga, jo pēc dabas vai cilvēka radītiem postījumiem ekosistēmas atjaunošanai nepietiek tikai ar lielu sēklu daudzumu. Lai atgrieztos sarežģīta un noturīga augu sabiedrība, augsnē jābūt arī pietiekami plašam vietējo sugu sēklu klāstam.
Degradācija skar arī pazemes rezervi
Bažas rada secinājums, ka netraucētās dzīvotnēs augsnes sēklu banku sugu bagātība šķiet lielāka nekā degradētās teritorijās. Tas liecina, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās neapstājas pie redzamā augāja – tā atspoguļojas arī pazemē saglabātajās nākamo augu paaudžu rezervēs.
Cilvēka darbības ietekmētās teritorijās šāds sēklu daudzveidības zudums var ierobežot tā dēvēto pasīvo atjaunošanos, proti, ekosistēmas spēju atgūties pašai bez aktīvas cilvēku iejaukšanās. Ja augsnē vairs nav pietiekami daudz dažādu vietējo sugu sēklu, vien ar traucējuma novēršanu var nepietikt, lai atjaunotu agrāko augu sabiedrību.
Pētnieki uzsver, ka nepieciešami turpmāki pētījumi, tomēr iegūtie rezultāti papildina jau zināmo ainu par bioloģiskās daudzveidības krīzi. Augu sugu zudums var būt ierakstīts ne tikai ainavā virs zemes, bet arī tās apslēptajā atmiņā – augsnē esošajās sēklās.
Zinātne
Zinātne
Zinātne
Zinātne