No pirmā acu uzmetiena okeāna sauleszivs izskatās tā, it kā tai kaut kas būtu noticis — līdzās zvejas laivai paceļas dīvaina, peldoša miesas plāksne, kurai it kā trūktu ķermeņa. Tomēr tas nav haizivs uzbrukuma rezultāts vai pusapēsta zivs. Tā ir pilnībā izveidojusies okeāna sauleszivs jeb mola — lielākā kaulainā zivs pasaulē.
Zivs, kas atgādina dzīvu dzirnakmeni
Nosaukums “mola” cēlies no latīņu vārda, kas apzīmē dzirnakmeni, un šis salīdzinājums ir precīzs: dzīvnieki atgādina milzīgus, dzīvus akmens diskus, kas lēni dreifē okeānā. Mola mola un Mola alexandrini ir vienas no lielākajām kaulainajām zivīm uz Zemes. Atšķirībā no haizivīm, kuru skelets veidots no skrimšļiem, molām ir īsti kauli.
Šīs zivis var sasniegt 2,3 tonnu svaru — vairāk nekā neliela automašīna vai vairāku govju kopējais svars. To neparasto izskatu rada arī attīstības īpatnība: aizmugurējā spura neizveidojas kā lielākajai daļai zivju, bet ielokās uz iekšu. Rezultātā mola izskatās pēc milzīgas galvas ar pievienotām spurām, it kā tās ķermenis būtu pārtraucis augt evolūcijas vidū. Patiesībā šī forma ir pielāgošanās, nevis kļūda.
No mikroskopiska kāpura līdz okeāna milzim
Pasaulē zināmas piecas molu sugas, kas dzīvo tropu un mērenajos okeānos. Neraugoties uz iespaidīgo izmēru, tās bieži uzturas tuvu ūdens virsmai un lēni dreifē atklātā jūrā. Lielākās ir Mola mola un Mola alexandrini, kas sacenšas par smagākās jebkad reģistrētās kaulainās zivs titulu.
Kāds Mola alexandrini eksemplārs bija 2,7 metrus garš un svēra 2,3 tonnas. Šis dzīvnieks iekļauts Ginesa pasaules rekordu reģistrā kā smagākā dokumentētā kaulainā zivs.
Šādu izmēru molas sasniedz, pateicoties īpašai bioloģijai. Pētnieki tajās atklājuši pārmērīgi aktīvu augšanu veicinošu gēnu, kas saistīts ar insulīnam līdzīgiem augšanas faktoriem. Kontrolētos apstākļos sauleszivis gada laikā pieņēmušās svarā par vairāk nekā 400 kilogramiem. No sīka kāpura līdz aptuveni trīs metrus garam okeāna milzim tās izaug apmēram divās desmitgadēs, bet agrīnā attīstības posmā mazuļi var pieņemties svarā par gandrīz kilogramu dienā.
Vienlaikus sākums ir gandrīz neticami mazs. Viena sauleszivs ola ir tikai aptuveni 0,13 centimetrus plata, bet pēc izšķilšanās kāpurs ir tik niecīgs, ka to var salīdzināt ar diviem smilšu graudiem. Mātīte vienā vairošanās sezonā var izlaist līdz 300 miljoniem olu — tas ir lielākais zināmais vairošanās potenciāls starp visiem mugurkaulniekiem.
Milzis, kas ir pārsteidzoši ievainojams
Lielais izmērs nepasargā molas no ikdienas apdraudējumiem. Uz to ķermeņa var dzīvot desmitiem parazītu sugu, tostarp arī parazīti, kas izmanto citus parazītus. Lai no tiem atbrīvotos, sauleszivis mēdz peldēt uz sāniem pie ūdens virsmas, ļaujot jūrasputniem nolasīt parazītus no ādas. Tās arī izlec no ūdens un ar spēku iekrīt atpakaļ, iespējams, tādējādi nokratot nevēlamus “pasažierus”.
Molas galvenokārt ēd medūzas un želejveida planktonu, dažkārt dienā apēdot daudzumu, kas veido nelielu daļu no to ķermeņa svara. Biezā āda un īpaši audi palīdz aizsargāties pret medūzu dzēlieniem, savukārt neparastā acu kustība ļauj pielāgot redzi medību laikā.
Tomēr cilvēka darbība šīm zivīm rada arvien lielākus draudus. Sauleszivis bieži nejauši nonāk zvejas tīklos, bet dažos reģionos tās tiek medītas tradicionālās medicīnas vajadzībām. Starptautiskā Dabas aizsardzības savienība tās klasificē kā neaizsargātas. Bīstams ir arī piesārņojums: plastmasas maisiņus okeānā molas var sajaukt ar medūzām un apēst, kas nereti beidzas letāli.
Okeāna sauleszivs neizskatās un neuzvedas kā tipiska zivs, tomēr tā ir viens no spilgtākajiem piemēriem tam, cik ekstrēmas formas evolūcija var radīt. Šis milzīgais, bet trauslais dzīvnieks neuzbrūk baros un neslēpjas dziļā tumsā — tas klusi peld pie virsmas, veidots pēc savdabīgās okeāna loģikas.
Zinātne
Zinātne
Zinātne