Seišelu salu Aldabras atolā mīt aptuveni 183 000 Aldabras milzu bruņurupuču (Aldabrachelys gigantea), liecina jauns uzskaites pētījums. Sugu uzskata par apdraudētu, tomēr atklātais skaits ir augstākais jebkad reģistrētais šai sugai un nozīmīgs panākums Indijas okeāna dabas aizsardzībā.

Pētījumu vadīja Seišelu salu fonda (SIF) un Ekseteras Universitātes speciālisti. Pašreizējais novērtējums krasi atšķiras no situācijas 19. gadsimta beigās, kad medības un biotopu izmantošana gandrīz noveda šos rāpuļus līdz izmiršanai. Uz izolētā koraļļu gredzena bija palikuši mazāk nekā 1000 bruņurupuču.

Aizsardzība palīdzēja populācijai atjaunoties

Situāciju izdevās mainīt pēc tam, kad Aldabra 1981. gadā tika noteikta par stingri aizsargājamu dabas rezervātu, bet 1982. gadā kļuva par UNESCO Pasaules mantojuma vietu. Stingra juridiskā aizsardzība kopā ar invazīvo savvaļas kazu izskaušanu 2012. gadā radīja apstākļus vēsturiskai populācijas atjaunošanai.

“Šajā pētījumā izmantotos monitoringa datus gadu no gada vāca SIF darbinieki, kuri dzīvo un strādā atolā. Vairāk nekā 180 000 milzu bruņurupuču brīva pārvietošanās mūsu atolā ir pierādījums tam, ko var panākt ilgtermiņa apņemšanās dabas aizsardzībā. Šīs ir brīnišķīgas ziņas Seišelām, pasaulei un ikvienam, kurš strādājis Aldabras aizsardzībai,” sacīja SIF izpilddirektore Frauke Fleischer-Dogley.

Tomēr populācijas noteikšana nebija vienkārša. SIF pētniekiem sadarbībā ar Ekseteras Universitātes statistikas ekspertiem gandrīz piecus gadus bija jāveic lauka monitorings. Arī pati skaitīšana izrādījās sarežģīta.

Aldabras ainavu veido asi koraļļi un biezi, savstarpēji sapinušies augi. Bruņurupuči bieži meklē ēnu blīvos krūmos, pazūd mangrovēs vai slēpjas no ekvatoriālās saules tveices. Iepriekšējās uzskaites galvenokārt balstījās uz tiešu dzīvnieku saskaitīšanu.

Tāpēc agrākie novērtējumi, tostarp kopš 1990. gadu beigām plaši citētais skaitlis — 100 000 bruņurupuču, — visticamāk, neietvēra desmitiem tūkstošu paslēpušos dzīvnieku.

Jauna metode ļāva ņemt vērā neredzētos bruņurupučus

Lai novērstu šo problēmu, pētnieki izmantoja Beijesa hierarhisko attāluma paraugošanu — sarežģītu statistikas metodi, kas modelē trūkstošos datus. Tā matemātiski koriģē neredzēto rāpuļu skaitu dažādos biotopos, sākot no atklātām zālāju teritorijām, ko dēvē par “bruņurupuču zālieniem”, līdz necaurejamiem krūmājiem.

Pētījuma rezultāts neliecina par pēkšņu populācijas pieaugumu. Drīzāk tas rāda, ka bruņurupuču skaits ilgstoši ir bijis liels un populācija — stabila.

Tomēr zinātnieki uzsver, ka piesardzība jāsaglabā, jo salas trauslo ekosistēmu apdraud nopietnas vides pārmaiņas. Jūras līmeņa celšanās var applūdināt zemās teritorijas, bet arvien smagāki sausuma periodi var samazināt pieejamo barību un ēnas vietas. Turklāt invazīvās žurkas un kaķi turpina apdraudēt bruņurupuču olas un mazuļus. Šie riski apliecina nepieciešamību aizsardzības pasākumus turpināt.

“Modelējot ne tikai to, ko redzējām, bet arī to, ko neredzējām, esam izveidojuši līdz šim uzticamāko bāzes novērtējumu šai ikoniskajai Seišelu salu sugai. Tas būs atskaites punkts, ar kuru sekot populācijas izmaiņām turpmākajās desmitgadēs,” sacīja viena no pētījuma līdzautorēm Nensija Bēnburija.

Jau sākti plāni atlikušo invazīvo zīdītāju izskaušanai. Tikmēr Aldabras atols sniedz retu cerības piemēru — vietu, kur daba pēc gandrīz pilnīga sabrukuma ir atguvusies un milzu bruņurupuči no jauna pārņēmuši savu dzīves vidi.

Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā Ecology and Evolution.