Kepler-22b atrodas ārpus Saules sistēmas un riņķo ap zvaigzni, kas ir līdzīga mūsu Saulei. Līdz šim šajā tālajā sistēmā zināma viena planēta, un tā atrodas tā dēvētajā apdzīvojamajā jeb “Zeltmatītes” zonā — reģionā, kur apstākļi teorētiski varētu ļaut pastāvēt šķidram ūdenim. Planēta nav ne tik auksta, lai ūdens pilnībā sasaltu, ne tik karsta, lai tas iztvaikotu.

Tieši iespējamie globālie okeāni un mērenais klimats Kepler-22b padara par vienu no interesantākajām Zemei līdzīgas vides kandidātēm ārpus mūsu sistēmas. Tās zvaigzne ir nedaudz mazāka un vēsāka par Sauli, taču, iespējams, nodrošina pietiekami daudz enerģijas, lai uz planētas varētu pastāvēt šķidrs ūdens un teorētiski arī dzīvība.

Okeāns nenozīmē drošu vidi

Kepler-22b ir klasificēta kā superzeme — tās izmērs pārsniedz Zemes izmēru vairāk nekā divas reizes, bet masa ir vairāk nekā deviņas reizes lielāka. Tas, visticamāk, nozīmē ievērojami spēcīgāku gravitāciju un daudz blīvāku atmosfēru.

Bieza atmosfēra varētu palīdzēt saglabāt siltumu un izlīdzināt temperatūras, taču vienlaikus radītu ārkārtīgi lielu spiedienu uz virsmas. Šādos apstākļos ūdens varētu pastāvēt kā superkritiskais šķidrums — stāvoklī, kurā tas vairs nav skaidri nošķirams kā šķidrums vai gāze. Šāda vide būtu ļoti nelabvēlīga cilvēkiem un daudzām pazīstamām dzīvības formām.

Arī pats ūdens varētu nebūt dzerams vai citādi piemērots dzīvībai. Iespējamie okeāni varētu būt skābi vai saturēt izšķīdušus smagos metālus, padarot tos ļoti toksiskus. Atmosfērā savukārt varētu dominēt ūdeņradis un hēlijs, bet skābekļa būtu maz vai nebūtu vispār. Šādā gadījumā cilvēks bez aizsargaprīkojuma nomirtu nekavējoties, turklāt blīvais gaiss varētu aizturēt tik daudz siltuma, ka planēta kļūtu līdzīga skarbai Venēras videi.

Nosēšanās būtu fiziski ārkārtīgi grūta

Ja Kepler-22b atmosfēra tomēr būtu plāna vai gandrīz nepastāvētu, sekas varētu būt pretējas — temperatūra strauji mainītos, un naktis kļūtu ārkārtīgi aukstas, līdzīgi kā uz Merkura. Tādēļ arī iespējamie mērenie apstākļi neizslēdz ļoti bīstamas temperatūras svārstības.

Vēl viens būtisks šķērslis būtu gravitācija. Tiek lēsts, ka virsmas gravitācija uz Kepler-22b varētu būt aptuveni divreiz lielāka nekā uz Zemes. Pat staigāšana vai priekšmetu celšana prasītu daudz vairāk spēka, un parastas kustības ātri kļūtu nogurdinošas. Cilvēkam būtu nepieciešams īpašs aprīkojums un, iespējams, rūpīgi izstrādātas pārvietošanās metodes.

Lai gan planētai varētu būt ūdens un šķietami mērena temperatūra, nav apstiprinātu pierādījumu par redzamu dzīvību. Ja Kepler-22b dzīvība pastāv, tā, visticamāk, būtu mikrobiāla un paslēpta no tiešas novērošanas, un tās atklāšanai būtu vajadzīgi sarežģīti zinātniskie instrumenti.

Kepler-22b joprojām ir vienlaikus aizraujoša un noslēpumaina pasaule. Tā varētu būt okeānu klāta planēta, kur Zemei līdzīga izdzīvošana teorētiski nav izslēgta, taču lielā gravitācija, neelpojama atmosfēra un nezināmi ķīmiskie draudi cilvēkiem padarītu to par ārkārtīgi bīstamu vietu. Pašlaik tā galvenokārt ir intriģējošs “kā būtu, ja?” scenārijs par iespējām un riskiem pasaulēs ārpus mūsu Saules sistēmas.