Vai mūsu realitāte ir nekas vairāk kā sarežģīta datorsimulācija? Ja cilvēki paši būtu tikai programmas kādas citas civilizācijas datorā, būtu grūti saprast, kā vispār pārbaudīt, vai pasaule ir “īsta”. Šis jautājums ir viens no populārākajiem domu eksperimentiem par tehnoloģiju un realitātes būtību.

Mūsdienās virtuālās realitātes brilles jau ļauj ieiet datorizētā vidē, bet paplašinātā realitāte digitālus objektus var pievienot fiziskajai pasaulei. Ja nākotnes datori spētu radīt pilnībā simulētus Visumus, rastos jautājums: kā mēs varētu zināt, ka mūsu pašu pasaule nav līdzīga sistēma, ko izveidojusi daudz attīstītāka civilizācija?

Matemātika kā iespējamās simulācijas pamats

Daudzi dabas procesi šķiet pakļauti matemātiskiem likumiem. Piemēram, automašīnas kustības ātrumu iespējams aprēķināt, izmērot laiku, kas vajadzīgs noteikta attāluma veikšanai. Arī ģenētisko kodu var aprakstīt matemātiskā modelī, un tas dažiem liek salīdzināt realitāti ar datorprogrammu.

Šādas analoģijas veido hipotēzi, ka cilvēki varētu dzīvot milzīgā videospēlē, paši to neapzinoties. Iespējams, simulāciju būtu izveidojusi citplanētiešu civilizācija. Taču tikpat labi tās autori varētu būt nākotnes cilvēki, kuri modelē savu senču dzīvi. Tādā gadījumā mūsdienu cilvēki būtu sava veida dzīvas atmiņas par iepriekšējām paaudzēm.

Lai šādu pasauli simulētu līdz pat subatomiskam līmenim, būtu nepieciešami ārkārtīgi jaudīgi superdatori — daudz jaudīgāki par jebkuru pašlaik iedomājamu datorsistēmu. Ja cilvēce kādreiz sasniegtu tehnoloģisku līmeni, kurā pati spētu izveidot šādas simulācijas, tas hipotēzes piekritējiem būtu spēcīgs arguments, ka arī mūsu realitāte varētu būt simulēta.

Simulācijas ķēde un iespējamie “traucējumi”

Simulāciju varētu veidot cita simulācija, kas savukārt radīta vēl augstākā līmenī. Šādā ķēdē katra nākamā pasaule, visticamāk, būtu mazāk attīstīta par tās radītāju, jo tai nebūtu pieejami tādi paši resursi tehnoloģiju pilnveidei.

Ja cilvēku dzīve būtu simulēta, tās iemītnieki, iespējams, to nespētu uzzināt. Tomēr varētu mēģināt meklēt sistēmas kļūmes jeb “glitch”. Tās varētu rasties, piemēram, pēc simulācijas atjauninājuma. Kā hipotētisku piemēru var minēt sastapšanos ar savu līdzinieku — cilvēku, kurš izskatās gandrīz identiski, lai gan nav radinieks. Šādā scenārijā tā būtu sava veida kļūda tēla iestatījumos.

Ja simulācijas iemītnieki kādreiz atklātu tās radītājus, arī šis atklājums varētu būt ieprogrammēts. Mēģinājums “izkļūt” no sistēmas varētu tikai pārvietot apziņu uz citu simulācijas līmeni. Savukārt radītāji varētu jebkurā brīdī pārstartēt sistēmu, izraisot sava veida Visuma mēroga “Ctrl-Alt-Del”.

Nav zināms, vai realitāte patiešām ir kvantu datora simulācija. Taču pat tad, ja tā būtu, ikdienas dzīvē tas, visticamāk, neko būtisku nemainītu.