Visums neatrodas mierā: galaktikas lielos mērogos attālinās cita no citas, un šī izplešanās turklāt paātrinās. Taču iedomāts brīdis, kurā izplešanās apstājas, nenozīmētu, ka kosmoss vienkārši “sastingst”. Tā turpmākais liktenis būtu atkarīgs no līdzsvara starp gravitāciju un noslēpumaino tumšo enerģiju, kuru saista ar izplešanās paātrinājumu.
Līdz 20. gadsimta 20. gadiem astronomi lielākoties uzskatīja Visumu par statisku. Situāciju mainīja Edvina Habla novērojumi, kas liecināja, ka tālās galaktikas attālinās. Vēlākie novērojumi atklāja vēl pārsteidzošāku ainu — Visums ne vien izplešas, bet dara to aizvien straujāk.
Tas bija pretrunā ar gaidīto: gravitācijai būtu jāpiebremzē izplešanās, jo masa pievelk masu. Lai skaidrotu pretējo efektu, radās tumšās enerģijas jēdziens. Zinātnieki vēl aizvien nezina, kas tieši tā ir, taču tās iespējamā ietekme uz kosmisko mērogu ir milzīga.
Statisks Visums kļūtu arvien tumšāks
Viens scenārijs paredz, ka tumšās enerģijas iedarbība ar laiku vājinās, tomēr saglabājas pietiekama, lai neļautu gravitācijai pārņemt virsroku. Tad Visums nonāktu statiskā stāvoklī: tas vairs neizplestos, bet arī nesarautos.
Šādā kosmosā zvaigžņu dzimšana ar laiku apsīktu. Jaunu zvaigžņu veidošanai nepieciešamās gāzes rezerves tiktu izlietotas, savukārt jau esošās zvaigznes pamazām izdegtu. Debesis kļūtu arvien tumšākas, bet arvien nozīmīgāku vietu Visumā ieņemtu melnie caurumi.
Zeme šādu ļoti tālu nākotni nepiedzīvotu. Saulei novecojot, tā pārtaptu par sarkano milzi un, visticamāk, aprītu mūsu planētu. Vēl vēlāk kosmoss varētu virzīties uz ārkārtīgi aukstu un tukšu stāvokli. Absolūtā nulle ir 0 kelvinu jeb mīnus 273,15 grādi pēc Celsija — teorētiska robeža, kurā atomu kustība apstātos. Šāds Visums būtu bez zvaigžņu gaismas un bez dzīvības.
Ja gravitācija uzvarētu — Lielā sabrukšana
Pavisam citāda aina rastos, ja tumšā enerģija kļūtu tik vāja, ka vairs nespētu līdzsvarot gravitāciju. Tad Visuma izplešanās apstātos un sāktos saraušanās. Galaktikas pakāpeniski tuvotos cita citai, sadurtos un saplūstu arvien lielākās struktūrās.
Sarūkošā telpā zvaigžņu mijiedarbība un sadursmes kļūtu biežākas, temperatūra augtu, bet supernovu sprādzieni radītu jaunus melnos caurumus. Tie pievilktu apkārtējo matēriju — planētas, zvaigznes un pat citus melnos caurumus.
Galu galā šajā scenārijā visa matērija varētu nonākt vienā ārkārtīgi karstā, mazā un blīvā stāvoklī. Šādu Visuma nobeigumu dēvē par Lielo sabrukšanu jeb Big Crunch. Tas savā ziņā būtu pretējs process Lielajam sprādzienam.
Nav zināms, vai pēc šāda sabrukuma varētu sekot jauns Lielais sprādziens un rasties cits Visums. Tā ir tikai viena no hipotēzēm. Arī par Visuma galīgo likteni vienprātības nav: iespējama gan lēna izdzišana, gan turpināta paātrināta izplešanās, gan citi scenāriji. Izšķirošais neatbildētais jautājums ir tumšās enerģijas daba un tas, kā tā mainīsies kosmiskā laika gaitā.
Zinātne
Zinātne
Zinātne
Zinātne