Krievijas tā dēvētie “zaļie cilvēciņi” bija bruņoti vīri bez formas tērpu uzšuvēm un citiem valstisko piederību apliecinošiem simboliem, kuri 2014. gada februāra beigās strauji pārņēma kontroli pār svarīgiem punktiem Ukrainai piederošajā Krimas pussalā. Viņi bija ģērbušies Krievijas tipa militārajos formas tērpos, izmantoja Krievijas ieročus un runāja krieviski, tomēr formāli viņu saikne ar Maskavu sākumā tika noliegta.
Šie spēki īsā laikā sāka kontrolēt ceļu blokposteņus un ieņēma stratēģiski nozīmīgas vietas Krimā. Tieši neidentificējamība bija taktikas būtiskākais elements: tā ļāva Krievijai radīt neskaidrību par notikumu dalībniekiem un ilgāk izvairīties no tiešas atbildības par militāro operāciju.
No nolieguma līdz atzīšanai
2014. gada 4. martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka šie cilvēki neesot Krievijas karavīri, bet gan vietējās pašaizsardzības vienības. Arī Krievijas medijos šos bruņotos vīrus nereti dēvēja par “pieklājīgajiem” cilvēkiem. Vienā no tā laika publikācijām tika apgalvots, ka Krimu kontrolē “pieklājīgi, bruņoti vīrieši”.
Taču oficiālā versija drīz mainījās. Jau 28. martā Putins Kremlī apsveica Krievijas virsniekus par viņu rīcību Krimas operācijā, bet Krievijas Aizsardzības ministrija izdeva medaļu par “Krimas atgriešanu”. Savukārt 18. maijā Putins tieši atzina, ka Krimā izvietotie spēki bija Krievijas karavīri, nevis brīvprātīgie vai vietējās pašaizsardzības grupas.
Ukrainā šāda atzīšanās nebija pārsteigums. Vietējie reportieri jau kopš notikumu sākuma bruņotos vīrus raksturoja kā kaujiniekus un norādīja uz viņu saistību ar Krieviju. Krimas pārņemšana kļuva par vienu no redzamākajiem piemēriem tā dēvētajai hibrīdkara pieejai, kurā militāra darbība tiek savienota ar noliegumu, informācijas ietekmēšanu un politisku neskaidrību.
Bažas par iespējamu taktikas atkārtojumu
Šī taktika atkal nonākusi drošības ekspertu uzmanības lokā, vērtējot iespējamos draudus NATO austrumu robežai. 27. augustā publicētā viedokļrakstā tika izteikta iespēja, ka Krievija potenciāla konflikta gadījumā varētu mēģināt izmantot līdzīgu paņēmienu — ar neidentificējamu spēku palīdzību ātri ieņemt nelielu pierobežas teritoriju.
Karaliskā apvienoto dienestu institūta vecākais pētnieks Džastins Bronks norādījis, ka šādas operācijas mērķis varētu būt pārbaudīt, vai NATO dalībvalstis būtu gatavas iedarbināt Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu. Tas paredz, ka uzbrukums vienai alianses dalībvalstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visām, un pārējām valstīm jāsniedz palīdzība.
Diskusija par “zaļajiem cilvēciņiem” tādēļ nav tikai atskats uz 2014. gada notikumiem. Tā skar jautājumu, kā sabiedrotajiem reaģēt situācijā, kurā agresors cenšas izvairīties no nepārprotamas atbildības, vienlaikus radot faktisku militāru kontroli pār teritoriju. Krimas pieredze parādīja, ka neskaidrība par formāli neatzītu bruņotu spēku statusu var kļūt par būtisku konflikta instrumentu.
Pasaulē
Pasaulē
Pasaulē
Pasaulē