Iedomāsimies nakts debesis, kurās Mēness vairs nav vienīgais objekts savā tuvumā. Ap to riņķo ievērojami mazāks ķermenis — dabisks pavadonis, kas riņķo nevis ap Zemi, bet ap pašu Mēnesi. Astronomi šādus hipotētiskus objektus mēdz dēvēt par apakšmēnešiem jeb “mēness mēnešiem”.

Lai šāds ķermenis varētu ilgstoši palikt Mēness gravitācijas ietekmē, būtu nepieciešama ļoti precīza apstākļu sakritība. Nelielam asteroīdam būtu jāpalido garām Mēnesim ar piemērotu ātrumu un pietiekami tuvu, lai Mēness gravitācija to notvertu orbītā. Tomēr objekts nedrīkstētu būt tik liels, lai būtiski izjauktu Mēness kustību ap Zemi.

Kā varētu rasties Mēness pavadonis

Mēness izveidojās aptuveni pirms 4,5 miljardiem gadu, kad ar jauno Zemi sadūrās planētas izmēra ķermenis, ko zinātnieki dēvē par Teiju. Sadursmes rezultātā kosmosā tika izmests milzīgs daudzums izkusušu iežu, putekļu un gāzes. Šis materiāls palika Zemes tuvumā, izveidoja gredzenu un laika gaitā gravitācijas ietekmē saplūda vienā objektā.

Tomēr pavadoņi ne vienmēr veidojas sadursmēs. Dažkārt tos planētas gravitācija var notvert jau gatavus. Viens no pazīstamākajiem piemēriem ir Neptūna lielākais pavadonis Tritons, kas, iespējams, sākotnēji bija tāls Koipera joslas objekts.

Līdzīgs process teorētiski varētu radīt arī Mēness pavadoni. Saskaņā ar dažiem pētījumiem stabilam šādam objektam, visticamāk, būtu jābūt mazākam par aptuveni vienu kilometru diametrā. Pat tad tā pastāvēšana, visticamāk, nebūtu ilgstoša.

Nestabila orbīta un iespējamā sadursme

Nelielo ķermeni vienlaikus ietekmētu Zemes un Mēness gravitācija. Šo spēku mijiedarbība pakāpeniski mainītu tā orbītu, līdz objekts vai nu aizlidotu kosmosā, vai ietriektos Mēnesī. Tā mūžs orbītā varētu ilgt tikai dažus gadus vai desmitgades.

Sākotnēji šāds pavadonis Zemei, visticamāk, neradītu tiešus draudus, taču tas būtiski mainītu nakts debesis. Mēness cilvēces vēsturē ir iedvesmojis mītus, reliģijas, mākslu un neskaitāmus stāstus, bet otrs objekts tā tuvumā radītu jaunu interesi, pētījumus un, iespējams, arī sazvērestības teorijas. Astronomi ar teleskopiem varētu pētīt, kā mazi ķermeņi mijiedarbojas ar gravitāciju.

Ja “mēness mēness” tomēr izkļūtu no orbītas un dotos Zemes virzienā, tas kļūtu par asteroīdam līdzīgu apdraudējumu. Ieejot atmosfērā, berze tā virsmu sakarsētu līdz ārkārtīgi augstai temperatūrai, un nelielais izmērs, visticamāk, liktu objektam sadalīties vēl pirms sasniegt zemi.

Ja ķermenis tomēr izturētu ceļu cauri atmosfērai, tas Zemi sasniegtu ar aptuveni 72 000 kilometru stundā. Sadursmes enerģija varētu būt līdzvērtīga tūkstošiem megatonnu trotila sprādziena, izraisot milzīgu eksploziju un plašus postījumus.

Šāds scenārijs ir ārkārtīgi maz ticams. Tomēr tas atgādina, ka Visums nepārtraukti mainās un pat objekti, ko redzam katru nakti, ir daļa no daudz plašākas un neparedzamākas kosmiskās sistēmas.