Sociālajos tīklos plaši izmēģināts īss roku kustību uzdevums daudziem licis satraukties par iespējamiem demences simptomiem. Neiroloģijā pazīstamais Lurijas tests, ko dēvē arī par “dūre–mala–plauksta” testu, patiešām var būt viens no klīniskās izvērtēšanas elementiem, tomēr tas nav patstāvīgs demences diagnostikas veids.
Uzdevums paredz ar vienu roku atkārtot trīs kustības uz otras plaukstas: vispirms uzlikt dūri, pēc tam roku pagriezt un pieskarties ar mazā pirksta malu, bet tad plaukstu nolikt plakaniski. Kustības jāveic noteiktā secībā un plūstoši, atkārtojot ciklu vairākas reizes.
No malas tests šķiet vienkāršs, taču pirmie mēģinājumi bieži ir neveikli. Cilvēks var sajaukt kustību kārtību, apstāties vai nespēt noturēt ritmu, īpaši tad, ja uzdevumu veic steigā, ir noguris vai uztraucas par rezultātu. Šāda neveiklība pati par sevi nenorāda uz neiroloģisku saslimšanu.
Ko īsti pārbauda šī kustību secība?
Testu pirms vairākiem gadu desmitiem izstrādāja padomju neiropsihologs Aleksandrs Lurija. Tā mērķis ir novērtēt motorās spējas, izpildfunkcijas un spēju iegaumēt un īstenot secīgu darbību virkni. Šīs funkcijas lielā mērā saistītas ar smadzeņu pieres daivu.
Pieres daivas darbība var tikt skarta dažādu neiroloģisku traucējumu, tostarp Alcheimera slimības un frontotemporālās demences, gadījumā. Tādēļ roku kustības un veiklība ārstiem reizēm sniedz noderīgas norādes par smadzeņu darbību. Taču šādas pazīmes vienmēr jāskata plašākā veselības stāvokļa kontekstā.
Neirologs Adnans Huseins skaidrojis, ka roku kustību izmaiņas, muskuļu tonuss, veiklība vai uzvedības īpatnības var palīdzēt speciālistam pamanīt iespējamas neiroloģiskas problēmas. Vienlaikus ne katras pārmaiņas roku darbībā nozīmē demenci vai citu smagu saslimšanu.
Rezultātu nevar vērtēt izolēti
Minētā testa neveiksmīgs izpildījums biežāk sastopams cilvēkiem ar jau diagnosticētiem kognitīviem traucējumiem. Aptuveni 2% cilvēku ar normālu kognitīvo funkciju var rasties grūtības to pabeigt, savukārt Alcheimera slimības pacientu vidū grūtības novērotas vairāk nekā pusei. Frontotemporālās demences gadījumā šis īpatsvars sasniedz gandrīz 70%.
Šie skaitļi nenozīmē pretējo — ka ikviens, kurš sajauc kustības, automātiski pieder riska grupai. Medicīnā tests netiek izmantots vienatnē. Ja ārstam rodas pamatotas aizdomas, tiek vērtēta cilvēka atmiņa, valoda, uzvedība, spēja plānot un pieņemt lēmumus, kā arī vajadzības gadījumā veikti papildu izmeklējumi, tostarp smadzeņu attēldiagnostika.
Lielāka uzmanība būtu jāpievērš situācijām, kad grūtības ar šādu uzdevumu parādās kopā ar citām noturīgām pārmaiņām: atmiņas pasliktināšanos, biežu vārdu piemirsšanu, personības vai uzvedības maiņu, valodas traucējumiem, apjukumu ikdienas pienākumos vai spriestspējas pasliktināšanos. Šādos gadījumos ieteicams konsultēties ar ģimenes ārstu vai neirologu.
Ja vienīgais satraukuma iemesls ir neveikls pirmais mēģinājums pie telefona kameras, to drīzāk var uztvert kā koordinācijas uzdevumu, nevis veselības spriedumu. Mierīgā brīdī atkārtoti izpildīts tests var izdoties pavisam citādi, taču arī veiksmīgs rezultāts neaizstāj ārsta izvērtējumu, ja ir citi satraucoši simptomi.
Dzīvesstils
Dzīvesstils
Dzīvesstils
Dzīvesstils