Ideja par citplanētiešiem, kas varētu dzīvot okeāna dzelmē, regulāri parādās populārajā kultūrā. Daudziem cilvēkiem nezināmais zem ūdens šķiet biedējošāks par to, kas varētu atrasties kosmosā. Noslēpumainākā okeāna vide ir Marianas dziļvaga, kuras dziļākais punkts — Čelendžera dzelme — sniedzas aptuveni 11 kilometrus zem jūras līmeņa.

Šī nav vieta atpūtai: līdz dzelmei nenokļūst saules gaisma, temperatūra ir tikai dažus grādus virs sasalšanas, bet ūdens spiediens pārsniedz 1000 reižu to atmosfēras spiedienu, pie kura esam pieraduši jūras līmenī. Šāds spēks varētu sadragāt gandrīz jebko, arī izturīgākos dziļjūras robotus, ko cilvēki ir izveidojuši.

Dzīvība spēj pielāgoties ārkārtējam spiedienam

Tomēr dažiem organismiem šie apstākļi nav nepārvarami. Marianas dziļvagā dzīvo, piemēram, caurspīdīgas gliemežzivis un jūras gurķi. Hadālā gliemežzivs tiek uzskatīta par visdziļāk dzīvojošo zivi, un tā sastopama vairāk nekā astoņu kilometru dziļumā.

Dziļjūras zivju priekšrocība ir tā, ka to ķermenī nav lielu gaisa kabatu. Tieši plaušās esošais gaiss cilvēkam rada spiediena sajūtu niršanas laikā. Ja ķermenī nav gaisa, organisms labāk panes virs tā esošā ūdens milzīgo svaru.

Kāds varētu būt dzīvs organisms dzelmē?

Ja Marianas dziļvagā hipotētiski pastāvētu citplanētiešu dzīvība, tā, visticamāk, būtu pielāgojusies līdzīgā veidā. Šādu organismu ķermenī nebūtu nepieciešams uzkrāt gaisu. Arī barošanās varētu līdzināties citu dziļjūras radību stratēģijām.

Vieni organismi varētu ierakties lielākos atrastajos līķos un apēst to atliekas no iekšpuses, līdzīgi kā milzu miksīna. Citiem varētu būt milzīgas mutes un izstaipāmi kuņģi, kas ļautu pārvietojoties notvert un sagremot lielu daudzumu barības. Šādu radību mutes hipotētiski varētu būt izklātas ar gariem, uz iekšpusi vērstiem ilkņiem, lai noturētu citas dziļjūras radības vai jebkuru laupījumu, kas aizklīdis pārāk tālu no virsmas.

Tāpat kā jāņtārpiņi, daudzi dziļjūras organismi spēj paši radīt un izstarot gaismu, izmantojot bioluminiscenci. Iespējamai citplanētiešu sugai specifiski gaismas raksti varētu kalpot saziņai savā starpā.

Lielos attālumos saziņai varētu izmantot arī skaņas viļņus, kas ūdenī izplatās tālu. Līdzīgu spēju demonstrē kuprvaļi: to dziesmas, kas skan Karību jūrā, varot sadzirdēt pie Īrijas rietumu krasta aptuveni 6400 kilometru attālumā.

Pirmais kontakts būtu tehniski un bioloģiski sarežģīts

Ja cilvēki mēģinātu sastapt šādu zemūdens sugu, vispirms būtu vajadzīgs aparāts, kas spēj izturēt arvien pieaugošo spiedienu. Pat vismazākā plaisa varētu sagraut gan kuģi, gan zemūdeni, pirms cilvēki paspētu saprast notiekošo.

Nonākot dzelmē, būtu jāņem vērā, ka dzīve šādā vidē līdzinātos dzīvei uz citas planētas. Ja citplanētiešu organismi visu šo laiku patiešām būtu pastāvējuši Marianas dziļvagas neparastajos dziļumos, nav garantijas, ka tie cilvēkus uztvertu kā draudzīgus kaimiņus.

Pirms tuvošanās būtu nepieciešams lēni un pacietīgi izpētīt šo radību saziņas veidu, kā arī saprast, kā tās mijiedarbojas ar apkārtējo vidi. Tas viss pieņem, ka tās cilvēku klātbūtni neuzskatītu par draudu un nemēģinātu rīkoties pret to. Uzticēšanās būtu abpusēja prasība situācijā, kurā zinātniskas izpētes vārdā nevajadzētu riskēt tikt saspiestiem vai apēstiem.