Polijas ciematā Pieņā atklātā 17. gadsimta apbedījumā ar numuru 75 gulēja aptuveni 17–19 gadus veca sieviete, pret kuras mirstīgajām atliekām pēc nāves bija izturējušies īpaši piesardzīgi. Arheologi konstatējuši, ka ap viņas kreisās kājas lielo pirkstu bija nostiprināta trīsstūrveida piekaramā slēdzene, savukārt pāri kaklam novietots sirpis ar asmeni uz leju.
Šāds priekšmetu izvietojums netiek skaidrots kā parasts apbedīšanas rituāls. Pētnieki to raksturo kā tā dēvētu pret dēmoniem vērstu praksi — mēģinājumu pasargāt dzīvos no cilvēka, kuru vietējā kopiena varēja uzskatīt par bīstamu arī pēc nāves. Ja mirusī mēģinātu piecelties no kapa, sirpis simboliski vai arī fiziski kavētu šo kustību, savukārt slēdzene bija zīme, kas ierobežo saikni starp mirušo un dzīvo pasauli.
Attāls kapsētas lauks cilvēkiem, kurus sabiedrība atstūma
Kapsēta, kurā atrasta jauniete, pati par sevi ir nozīmīga liecība par sava laika uzskatiem. Tā neparādās zināmajos vēsturiskajos dokumentos un atradās tālu no baznīcas vai kapelas. Tolaik šādu vietu, visticamāk, uzskatīja par neiesvētītu zemi, kurā apbedīja cilvēkus, kas dažādu iemeslu dēļ bija palikuši ārpus ierastās sabiedrības un reliģiskās kārtības.
Šādā veidā varēja apglabāt pašnāvniekus, ķecerus, iebraucējus bez pilsētas pilsonības, klaidoņus, noslīkušos, sievietes, kuras mirušas dzemdībās, kā arī bāreņus un nekristītus bērnus. Reģiona folklorā cilvēkus ar šādu nāvi vai sociālu stāvokli nereti uzskatīja par īpaši pakļautiem riskam atgriezties kā nemierīgiem mirušajiem — Rumānijas tradīcijā tie pazīstami kā strigoji, radniecīgi priekšstatiem par vampīriem.
Pieņas nekropolē atrasti vairāki desmiti tā dēvēto nenormatīvo apbedījumu — tādu, kuros redzamas darbības, kas, iespējams, bija paredzētas mirušā savaldīšanai. Sirpji un slēdzenes Polijas teritorijā konstatēti arī citos kapos, taču abu metožu lietojums vienas personas apbedījumā ir retāks. Tieši tāpēc kaps Nr. 75 piesaistījis īpašu uzmanību.
Augsts stāvoklis negarantēja mierīgu apbedīšanu
Skeleta analīze ļāva noteikt mirušās dzimumu un aptuveno vecumu, tomēr viņas nāves cēlonis nav noskaidrots. Ģenētiskie dati liecina, ka mātes līnijā viņai varēja būt skandināvu izcelsmes senči, lai gan pati jauniete, iespējams, bija dzimusi un augusi Polijā.
Par viņas samērā augsto sociālo stāvokli liecina galvassegas atliekas: ap galvu saglabājušies zīda, zelta un sudraba diegi. Tomēr turīgāka izcelsme nenovērsa aizdomas vai bailes, ko varēja radīt viņas nāve. Pētnieki pieļauj, ka kopienas attieksmi varēja ietekmēt uztvertā svešādība, jaunais vecums nāves brīdī, iespējama vardarbīga vai citādi neparasta nāve, slimība vai sociāla uzvedība — apstākļi, kurus arheoloģiskajos materiālos vairs nevar droši nolasīt.
Spriežot pēc kapa slāņiem, jauniete vispirms tika apbedīta ar slēdzeni pie pirksta. Vēlāk kaps ticis atvērts vai citādi iztraucēts, un tad pāri viņas kaklam novietots sirpis. Tas varētu liecināt, ka sākotnējais aizsardzības paņēmiens vietējiem šķitis nepietiekams — iespējams, pēc kādas slimības, ražas neveiksmes vai citas nelaimes viņa tikusi vainota postā, kas skāris apkārtējos.
Pētījums neatbild, ko tieši jauniete bija piedzīvojusi un kādēļ viņu sāka baidīties. Taču kaps spilgti parāda, cik cieši 17. gadsimta Polijas un Lietuvas kopvalsts sabiedrībā savijās reliģiskās robežas, sociālā atstumtība un bailes no mirušo spējas kaitēt dzīvajiem. Vairāk nekā četrus gadsimtus vēlāk sirpis un slēdzene ir palikuši kā fiziskas liecības šīm bailēm.
Zinātne
Zinātne
Zinātne
Zinātne