Senās Asīrijas valdnieku vēsturē, iespējams, trūkst vismaz trīs karaļu. Jeilas Universitātes asiriologs Ekarts Frāms un Minsteres Universitātes pētnieks Aleksandrs Johanness Edmondss pētījumā žurnālā Journal of Cuneiform Studies izvirzījuši argumentus, ka Asīriju dažādos laikos īslaicīgi varēja vadīt Aššur-uballits, Tiglatpalasars un Salmanasars, kuru vārdi vēlāk pazuduši no kanoniskā valdnieku saraksta.

Asīrija bija viena no varenākajām Senās Tuvo Austrumu militārajām lielvarām. Tās ietekme savulaik sniedzās tagadējās Turcijas, Irānas, Irākas un Sīrijas teritorijās, bet valsts pastāvēja aptuveni no 21. gadsimta p.m.ē. līdz 7. gadsimtam p.m.ē. Vēsturnieki ilgi balstījās uz Asīrijas valdnieku sarakstu — dokumentu, kuru regulāri papildināja ar karaļu vārdiem un valdīšanas ilgumu.

Trīs samērā labi saglabājušās šā saraksta kopijas rada priekšstatu par salīdzinoši nepārtrauktu pēctecību, bieži vien no tēva dēlam. Taču jaunā interpretācija liek domāt, ka saraksts nav bijis neitrāls hronoloģisks reģistrs: valdnieki, kuri tronī nonāca sacelšanās ceļā vai tika ātri gāzti, varēja tikt apzināti izsvītroti no oficiālās atmiņas.

Wikimedia Commons · CC0

Pavediens māla plāksnītē un sacelšanās Aššurā

Viens no svarīgākajiem pavedieniem ir bojāta ķīļraksta plāksnīte Britu muzeja krājumā. Tajā fiksēts zemes piešķīrums, kas datēts ar 762. gadu p.m.ē., un minēts karalis, kurš pēc līdzšinējā Asīrijas valdnieku saraksta šajā laikā nebūtu varējis valdīt.

Frāms uzskata, ka dokumentā, visticamāk, nav domāts plaši zināmais Tiglatpalasars III, bet gan cits, līdz šim neatzīts Asīrijas dinastijas pārstāvis ar tādu pašu vārdu. Eponīmu hronikā minēta sacelšanās Aššuras pilsētā 763. un 762. gadā p.m.ē.; tā varētu iezīmēt brīdi, kad šis Tiglatpalasars sagrāba varu.

Pētījuma autoru ieskatā viņa valdīšana bijusi īsa un drīz beigusies, lai gan precīzie apstākļi nav zināmi. Zemes piešķīruma dokuments tomēr liecinātu, ka viņš vismaz uz laiku tika atzīts par karali — pat ja viņa vārds vēlāk netika saglabāts oficiālajā valdnieku sarakstā.

Pārrakstīts piemineklis un iznīcināta karaļa statuja

Otrs iespējamais izlaistais valdnieks ir Salmanasars, kurš, pēc pētnieku domām, varētu būt bijis Aššur-nārārī V dēls un pēctecis. Šādu versiju atbalsta ar augstmani Bēlu-Harrānu-Bēlu-usuru saistīts akmens piemineklis. Ir pazīmes, ka uz tā sākotnēji bijis cits vārds, pirms tas aizstāts ar Tiglatpalasara III vārdu.

Frāms un Edmondss pieļauj, ka sākotnējais uzraksts attiecies uz Salmanasaru, kurš varēja kļūt par karali ap 747. gadu p.m.ē. Savukārt Tiglatpalasars III troni sagrāba 745. gadā p.m.ē., un piemineklis pēc tam varēja tikt pārveidots jaunā valdnieka vajadzībām.

Trešais iespējamais karalis Aššur-uballits būtu valdījis aptuveni no 913. līdz 912. gadam p.m.ē. Viņa vārds parādās uzrakstā par sudraba rituālā trauka atjaunošanu; to izmantoja alus ziedošanā dievam Aššuram. Iepriekš šis vārds tika skaidrots kā rakstveža kļūda, taču tagad pētnieki to vērtē citādi, ņemot vērā iespējamos citus izlaistos valdniekus.

Papildu netiešs arguments ir karaļa statuja, kurai nocirsta galva, noņemtas karaliskās pazīmes un kura rupji pārveidota citam nolūkam. Datējums norāda uz Adadnērārī II valdīšanas sākumu 912. gadā p.m.ē. Pētnieki pieļauj, ka šāda rīcība varēja būt daļa no Aššur-uballita piemiņas iznīcināšanas pēc viņa gāšanas.

Šie secinājumi vēl nenozīmē, ka Asīrijas hronoloģija ir galīgi pārrakstīta, taču tie parāda, cik piesardzīgi jāvērtē pat šķietami autoritatīvi senie valdnieku saraksti. Ja interpretācija apstiprināsies, Asīrijas politiskā vēsture bijusi mazāk sakārtota, nekā līdz šim uzskatīts: troni varēja izšķirt sacelšanās, apvērsumi un pēcteču mēģinājumi izdzēst sakauto sāncenšu vārdus no vēstures.