Pētījuma rezultāti tiks prezentēti Eiropas Diabēta izpētes asociācijas (EASD) ikgadējā sanāksmē Milānā, Itālijā, kas notiks no 28. septembra līdz 2. oktobrim. Zinātnieki apvienoja nepārtrauktās glikozes monitorēšanas (CGM) ierīču datus ar ikdienas pašsajūtas novērtējumiem.

Analīzi veica profesors Dominiks Ērmanis no FIDAM — Research Institute Diabetes Academy Mergentheim — Bādmergentheimā, Vācijā, kopā ar kolēģiem. Pētnieki uzsver, ka laba dzīves kvalitāte ir būtiska diabēta ārstēšanas sastāvdaļa. Lai gan glikozes kontrole ir nozīmīga, vienlaikus svarīgi saprast, kā ikdienas slimības pārvaldība ietekmē garastāvokli, enerģiju, miegu, stresu un iespēju piedalīties ierastajās aktivitātēs.

Jaunajā analīzē tika pētīts, vai CGM ierīču fiksētie glikozes rādījumi ir saistīti ar cilvēku ikdienas dzīves kvalitāti. Dati iegūti no Vācijas Diabēta izpētes centra (DZD) finansētā PRO-MENTAL pētījuma. Dalībnieki 14 dienas pēc kārtas katru dienu vērtēja savu dzīves kvalitāti, izmantojot ekoloģiskā momentānā novērtējuma (EMA) metodi, kuras pamatā ir Pasaules Veselības organizācijas (PVO) WHO-5 anketa.

WHO-5 anketa paredz piecu apgalvojumu novērtēšanu. Izmantojot to pašu EMA pieeju, pētnieki katru dienu apkopoja arī informāciju par miega kvalitāti, uztverto stresu, garastāvokli un enerģijas līmeni.

Tajā pašā 14 dienu periodā iegūtie CGM dati ļāva noteikt vairākus glikozes kontroles rādītājus: laiku, ko glikozes līmenis pavadīja zem drošās robežas (TBR: <70 mg/dl), virs drošās robežas (TAR: >180 mg/dl), normālā diapazonā jeb normoglikēmijā (TING: 70–140 mg/dl), kā arī glikozes mainīgumu. Glikozes mainīgums raksturo to, cik lielā mērā cukura līmenis asinīs laika gaitā paaugstinās un pazeminās.

Ko atklāja 400 dalībnieku dati

Pētnieki ar statistiskās modelēšanas palīdzību pārbaudīja, vai vienas dienas glikozes rādījumi, miegs, stress, garastāvoklis un enerģijas līmenis var prognozēt dzīves kvalitāti nākamajā dienā. Atsevišķi tika analizēts arī tas, vai tajā pašā dienā iegūtie mērījumi ir saistīti ar šīs dienas dzīves kvalitāti.

Modeļos tika ņemts vērā dalībnieku vecums, dzimums un diabēta tips. Pētnieki iekļāva arī iepriekšējās dienas dzīves kvalitātes vērtējumu, lai pārliecinātos, ka tas pats par sevi būtiski nenosaka nākamās dienas rezultātu.

Analīzē tika izmantoti 400 cilvēku dati. No viņiem 72% bija 1. tipa diabēts un 28% — 2. tipa diabēts; 55% dalībnieku bija sievietes. Vidējais vecums bija 47 gadi, vecuma diapazons — no 32 līdz 63 gadiem. Vidējais glikētā hemoglobīna (HbA1c), kas raksturo cukura līmeņa kontroli, rādītājs bija 7,6%.

Lielāks laiks normālā glikozes diapazonā vienā dienā bija statistiski nozīmīgi saistīts ar labāku dzīves kvalitāti nākamajā dienā. Tomēr pārsteidzošāk bija tas, ka arī lielāks glikozes mainīgums iepriekšējā dienā bija saistīts ar augstāku dzīves kvalitāti nākamajā dienā.

Savukārt laiks, ko dalībnieki iepriekšējā dienā pavadīja virs vai zem drošā glikozes diapazona, nebija statistiski nozīmīgi saistīts ar viņu dzīves kvalitāti nākamajā dienā. Labāks miegs iepriekšējā naktī bija saistīts ar labāku pašsajūtu nākamajā dienā. Tāpat nākamās dienas dzīves kvalitāte bija augstāka cilvēkiem, kuri iepriekšējā dienā jutās enerģiskāki; enerģija tika vērtēta skalā no 0 — “nemaz” — līdz 10 — “ļoti daudz”.

Interesanti, ka tajā pašā dienā veiktie glikozes mērījumi nebija saistīti ar dzīves kvalitāti šajā pašā dienā.

Pārāk stingras kontroles iespējamā cena

Rezultāti nenozīmē, ka slikta glikozes kontrole būtu labvēlīga. Gluži pretēji — lielāks laiks normālā glikozes diapazonā bija saistīts ar labāku dzīves kvalitāti.

Pētnieki uzskata, ka saistība ar glikozes mainīgumu var norādīt uz citu problēmu. Cilvēki, kuri īpaši aktīvi cenšas novērst ikvienu glikozes svārstību, dažkārt var sev noteikt ierobežojumus, kas ikdienu padara mazāk patīkamu vai apgrūtina noteiktu aktivitāšu drošu veikšanu.

“Dienām, kurās cilvēki ar 1. un 2. tipa diabētu ilgāku laiku atradās normālajā drošajā cukura līmeņa diapazonā, sekoja dienas ar labāku dzīves kvalitāti, uzsverot optimālas cukura līmeņa kontroles nozīmi pašsajūtā,” norādīja pētījuma autori.

“Interesanti, ka arī parasti lielāks glikozes mainīgums bija saistīts ar labāku dzīves kvalitāti nākamajā dienā. Šie secinājumi var liecināt, ka dzīves kvalitāte dažiem cilvēkiem pazeminās, mēģinot pārāk stingri samazināt glikozes svārstības, iespējams, ar to saistītā sloga vai ikdienas ierobežojumu dēļ. Tas var veicināt sajūtu, ka noteiktās aktivitātēs nav iespējams droši iesaistīties.”