“Ir lieliski nodarboties ar lielisku seksu un ēst karstās šokolādes mērces saldējumus,” saka Jeilas Universitātes kognitīvā zinātniece Lorija Santosa, kura pēta labbūtības zinātni. Tomēr, viņasprāt, patiesa laime, visticamāk, rodas no tā, ko darām kopā ar citiem, un no plašākas, piepildītas dzīves veidošanas.
Jautājums par to, kas veido “labu dzīvi”, filozofus nodarbinājis vismaz 2300 gadu. Sengrieķu filozofs Epikūrs tam pievērsās un starp trim galvenajiem elementiem minēja arī draudzību. Pēdējā gadsimta laikā šo tematu no savas perspektīvas pētījušas arī psiholoģija, ģenētika un neirobioloģija.
Divas pieejas labbūtībai
Jauns pētījums liecina, ka būtiska laimes sastāvdaļa varētu būt brīvība — precīzāk, tas, vai cilvēks jūtas savas dzīves noteicējs. Pētījumu publicējis žurnāls The Journal of Positive Psychology, un to veica Toronto Universitātes psihologi Džeisons V. Peins un Ulrihs Šimmaks.
Pētnieki aplūkoja divus priekšstatus par labu dzīvi. Hedoniskā pieeja uzsver baudu un izvairīšanos no nepatīkamiem pārdzīvojumiem. Savukārt eudaimoniskā pieeja paredz, ka dzīvē svarīgas var būt arī lietas, kas konkrētajā brīdī nemaz neliek justies labi.
Piemēram, rūpes par slimu ģimenes locekli var būt nogurdinošas, stresa pilnas un emocionāli smagas. Tomēr lielākā daļa cilvēku neuzskatītu, ka šai pieredzei nav vērtības tikai tāpēc, ka tā īstermiņā nesniedz laimi.
Autonomija izcēlās starp trim vajadzībām
Pētījumā tika vērtētas trīs pašnoteikšanās teorijā izdalītas psiholoģiskās vajadzības: piederība jeb nozīmīgas attiecības, kompetence jeb sajūta, ka cilvēks ir spējīgs un efektīvs, kā arī autonomija — pārliecība, ka rīcība ir paša brīvi izvēlēta, nevis uzspiesta.
Lai to pārbaudītu, pētnieki 2022. gadā aptaujāja vairāk nekā 1200 pieaugušo vecumā no 18 līdz 80 gadiem Kanādā un Apvienotajā Karalistē. Dalībnieki atbildēja uz jautājumiem par apmierinātību ar dzīvi, pozitīvām un negatīvām emocijām, personību un šo trīs psiholoģisko vajadzību piepildījumu.
Visas trīs vajadzības zināmā mērā bija saistītas ar apmierinātību ar dzīvi. Taču piederība un kompetence galvenokārt bija nozīmīgas tāpēc, ka lika cilvēkiem justies labi. Savukārt cilvēki, kuri izjuta lielāku autonomiju, par savu dzīvi bija apmierinātāki arī tad, kad pētnieki ņēma vērā viņu pozitīvās un negatīvās emocijas.
“Pat pēc tam, kad ņēmām vērā, cik labi vai slikti cilvēki jutās, tie, kuri izjuta lielāku autonomiju, bija apmierinātāki ar savu dzīvi,” norāda Peins.
Autonomija bija vienīgā no trim vajadzībām, kas sniedza papildu skaidrojumu, ko vien emocijas nespēja izskaidrot. Tas liek domāt, ka cilvēki sev nejautā tikai: “Kā es jūtos?” Viņi, iespējams, vērtē arī: “Vai šī ir mana dzīve?”
Šī atšķirība varētu izskaidrot, kāpēc cilvēki reizēm izvēlas nevis tūlītēju baudu, bet lielāku neatkarību. Kāds var pieņemt prasīgu darbu, jo tas sniedz vairāk patstāvības, vai pārcelties uz nepazīstamu vietu, lai lēmumus pieņemtu pats. Šādas izvēles var neradīt pastāvīgi pozitīvas emocijas, taču tās var stiprināt sajūtu, ka dzīve veidojas pēc paša gribas.
Pētnieki neapgalvo, ka bauda nav svarīga. Pozitīvas un negatīvas emocijas izskaidroja ievērojamu daļu no cilvēku vērtējuma par apmierinātību ar dzīvi. Rezultāti drīzāk liecina, ka ne tikai hedoniskā, ne tikai eudaimoniskā pieeja viena pati neatspoguļo visu ainu — cilvēki, vērtējot savu dzīvi, izmanto abas.
Pētījumam ir arī ierobežojums: dalībnieki bija no Rietumu, angliski runājošām sabiedrībām, tāpēc secinājumi vēl jāpārbauda kultūras ziņā daudzveidīgākās grupās. Pēc Peina teiktā, labbūtības programmas var uzlabot cilvēku izjūtas, taču, ja tās vienlaikus ierobežo izvēles iespējas, tās var radīt pretēju efektu un likt cilvēkiem savu dzīvi vērtēt sliktāk. Dažkārt apmierinājumu sniedz nevis tas, ka kāds cits cilvēka vietā izdarījis “pareizo” izvēli, bet gan iespēja izvēlēties pašam.
Zinātne
Zinātne
Zinātne
Zinātne