Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Diabēta izpētes asociācijas (EASD) ikgadējā sanāksmē Milānā, Itālijā, 28. septembrī–2. oktobrī, nav atklājis saistību starp semaglutīda lietošanu un aizkuņģa dziedzera vēzi. Analīzē izmantoti valsts mēroga veselības reģistru dati no Dānijas, Zviedrijas un Norvēģijas.

Pētījums tika veikts pēc regulatoru pieprasījuma kā semaglutīda pēcreģistrācijas drošuma pārbaude. To prezentēja Anton Pottegārds, Dienviddānijas Universitātes profesors Odensē, kopā ar kolēģiem.

Kāpēc tika vērtēts aizkuņģa dziedzera vēža risks

Semaglutīds ir glikagonam līdzīgā peptīda 1 receptoru agonists (GLP-1RA), ko lieto 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai un svara kontrolei. Par inkretīnu darbību atdarinošiem pretdiabēta līdzekļiem, tostarp GLP-1RA, iepriekš bija izteikta hipotēze par iespējamu saistību ar aizkuņģa dziedzera vēzi.

Šī hipotēze radās, ņemot vērā agrīnus drošuma signālus ziņošanas sistēmās par nevēlamām blakusparādībām un grauzēju pirmsklīniskajos pētījumos novērotas šūnu izmaiņas aizkuņģa dziedzera audos. Tā kā GLP-1 medikamenti stimulē aizkuņģa dziedzeri un agrīnos gadījumu aprakstos tie reizēm tika saistīti ar akūtu pankreatītu, pētnieki pieļāva arī iespēju, ka ilgstošs iekaisums nākotnē varētu paaugstināt vēža risku.

Semaglutīda, tostarp medikamentu Wegovy un Ozempic, sākotnējās apstiprināšanas procesā regulatori pieprasīja pēcreģistrācijas drošuma pētījumu. Tā mērķis bija novērtēt aizkuņģa dziedzera vēža risku semaglutīda lietotājiem salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuri 2. tipa diabēta ārstēšanai lieto citus, ar inkretīniem nesaistītus medikamentus.

Reģistru dati no trim valstīm

Pētnieki veica aktīva salīdzinājuma jauno lietotāju kohortas pētījumu. Tajā salīdzināja jaunus semaglutīda lietotājus, kuriem bija 2. tipa diabēts, ar līdzīgiem jauniem pacientiem, kuri lietoja citas pretdiabēta zāles, kas nav inkretīni — sulfonilurīnvielas, SGLT-2 inhibitorus vai insulīnu.

Pētījumā iekļāva pacientus, kuri bija sākuši lietot semaglutīdu vai kādu no salīdzinājumam izvēlētajiem medikamentiem un pirmā gada laikā bija saņēmuši vismaz divas receptes. Novērošana sākās vienu gadu pēc ārstēšanas sākuma. Galvenais iznākums bija jauna aizkuņģa dziedzera vēža diagnoze.

Pētnieki katrai valstij aprēķināja riska attiecības (HR) un saslimstības rādītāju atšķirības (IRD), pēc tam rezultātus apvienoja, izmantojot fiksētu efektu metaanalīzi. Lai pārbaudītu secinājumu noturību, tika veiktas arī plašas jutīguma un papildu analīzes.

Kopumā pētījumā iekļāva 97 464 semaglutīda lietotājus. Pacientu raksturlielumi bija labi līdzsvaroti ar saskaņotās kontroles kohortas rādītājiem. Semaglutīda lietotāju mediānais vecums dažādās valstīs bija no 59 līdz 62 gadiem, bet vidējais novērošanas laiks pēc viena gada nogaidīšanas perioda — no 1,40 līdz 1,85 gadiem.

Semaglutīda lietotāju grupā tika reģistrēti 131 aizkuņģa dziedzera vēža gadījums, bet aktīvā salīdzinājuma grupā — 123 gadījumi. Novērošanas laiks attiecīgi bija 167 399 un 140 306 cilvēkgadi. Saslimstības rādītāji starp grupām dažādās valstīs bija līdzīgi: semaglutīda lietotājiem tie bija no 0,64 līdz 0,91 gadījumam uz 1000 cilvēkgadiem, bet salīdzinājuma grupā — no 0,80 līdz 0,98.

Paaugstināts risks netika konstatēts

Nevienā no valstīm semaglutīda lietošana nebija saistīta ar paaugstinātu aizkuņģa dziedzera vēža risku salīdzinājumā ar aktīvajām kontroles grupām. Dānijā riska attiecība bija 1,00 (95% ticamības intervāls 0,66–1,51), Zviedrijā — 0,82 (95% TI 0,56–1,22), bet Norvēģijā — 0,91 (95% TI 0,55–1,51).

Arī apvienotie aprēķini neuzrādīja riska palielināšanos. Kopējā riska attiecība bija 0,91 (95% TI 0,71–1,16), savukārt saslimstības rādītāju atšķirība jeb absolūtā riska starpība bija −0,10 (95% TI −0,31 līdz 0,10) gadījumi uz 1000 cilvēkgadiem.

Pētnieki neatrada arī kumulatīvas devas un atbildes vai ārstēšanas ilguma ietekmes. Augstas devas gadījumā apvienotā riska attiecība bija 0,74 (95% TI 0,40–1,40), bet ilgstošas lietošanas gadījumā — 0,79 (95% TI 0,37–1,69). Jutīguma un papildu analīzes konsekventi neuzrādīja paaugstinātu risku.

“Šis visaptverošais pētījums, kurā izmantoti triju valstu valsts mēroga reģistru dati, neatrada paaugstinātu aizkuņģa dziedzera vēža risku semaglutīda lietotājiem salīdzinājumā ar citiem glikozes līmeni pazeminošiem medikamentiem, kurus 2. tipa diabēta ārstēšanā lieto līdzīgā posmā,” secināja Pottegārds.

Pēc viņa teiktā, secinājumu papildus pamatoja kumulatīvas devas un ārstēšanas ilguma ietekmes neesamība, saskaņoti rezultāti katrā atsevišķajā valstī, kā arī plašās papildu un jutīguma analīzes. Pētījuma secinājumi atbilst arī līdzšinējiem ārējiem pierādījumiem un vēl vairāk nostiprina vērtējumu, ka semaglutīds nepalielina aizkuņģa dziedzera vēža risku.