Marokā atrasta aptuveni 4000 gadu sena aizsardzības sistēma — senākā ārpus Nīlas ielejas

Arheologi Oued Beht senās apmetnes vietā Marokā atraduši aptuveni 4000 gadu senas aizsardzības būves. Tā ir senākā līdz šim zināmā šāda veida sistēma Ziemeļāfrikā ārpus Nīlas ielejas. Atklājums paplašina priekšstatus par cilvēku sabiedrību attīstību Magribā — Ziemeļrietumu Āfrikas reģionā pie Vidusjūras — un jo īpaši par lauksaimniecības ieviešanos šajā teritorijā.

Oued Beht atrodas senā upes ielejā aptuveni 80 kilometrus uz austrumiem no Marokas galvaspilsētas Rabātas. Pētījuma pirmais autors ir arheologs Džulio Lukarīni no Itālijas Nacionālās pētniecības padomes. Pētījums par atklājumiem publicēts 7. septembrī žurnālā Libyan Studies.

Magriba vairs nav “tukša vieta” aizvēstures kartē

“Vairāk nekā gadsimtu Magriba tika uzskatīta par tukšu vietu Vidusjūras vēlās aizvēstures stāstā,” e-pastā Live Science sacīja Lukarīni. Viņš norādīja, ka šis priekšstats radies nevis tāpēc, ka reģionā nebūtu notikuši nozīmīgi procesi, bet gan tāpēc, ka par tiem trūka zinātnisku pētījumu.

Arābu vārds “Magriba” nozīmē “rietumi”, un šajā reģionā ietilpst Maroka, Mauritānija, Alžīrija, Tunisija un Lībija. Tikai pēdējā laikā senās DNS pētījumi, piemēram, atklājuši, ka Eiropas mednieki-vācēji pirms aptuveni 8500 gadiem varētu būt šķērsojuši Vidusjūru un nonākuši Magribā.

“Pirms četriem tūkstošiem gadu kopienas šeit pārveidoja ainavu un būvēja aizsardzības struktūras tādā mērogā, kāds šajā reģionā iepriekš nebija dokumentēts, laikā, kad mainījās arī sabiedrības abās Gibraltāra šauruma pusēs,” sacīja Lukarīni. Viņš piebilda, ka pētnieki tikai sāk izprast, kā šie procesi Magribā un Eiropā bija savstarpēji saistīti.

Sienas, grāvji un iespējams lauksaimniecības centrs

Starptautiska arheologu komanda no Itālijas, Marokas un Anglijas Oued Beht atklājusi seno aizsardzības sistēmu, ko veidoja grāvji un vaļņi. Tās nozīmīgākā daļa ir stipri nocietināta siena apmetnes dienvidu pusē. Pētnieki uzskata, ka sienas pamati būvēti pirms 3500 līdz 4000 gadiem no māla, pelniem, sanesām un akmeņiem, lai pasargātu apmetni no uzbrukumiem.

Aizsardzības būves liecina, ka apmetne tās iedzīvotājiem bija pietiekami nozīmīga, lai to aizstāvētu. Arheologi pieļauj, ka Oued Beht varēja būt agrīns lauksaimniecības centrs ar mājlopiem, kultivētiem augiem un lielām krātuvēm. Izrakumos atrasti desmitiem zvanveida bedru, kuras, pēc komandas domām, tika izmantotas graudu glabāšanai.

“Šāds darbs nerodas nejauši,” sacīja Lukarīni. “Tas prasa plānošanu, piemērotas vietas izvēli reljefā, kā arī darbaspēka mobilizēšanu un koordinēšanu ilgākā laikā.”

Senā upes ieleja savienoja iekšzemes teritorijas ar Atlantijas okeānu. Bedru skaits liecina, ka Oued Beht uzglabāšanas jauda bija krietni lielāka par vietējo iedzīvotāju vajadzībām. “Šīs būves, iespējams, kalpoja daudz plašākai kopienai, kas varēja aptvert visu apkārtējo teritoriju,” skaidroja Lukarīni.

Nav skaidrs, no kā apmetne aizsargājās

Pētnieki pagaidām nevar droši pateikt, kas apmetnei varēja uzbrukt. “Mēs precīzi nezinām, no kā viņi sevi aizsargāja,” sacīja Lukarīni. Viņš norādīja, ka aizsardzības sistēma varēja atspoguļot nevis ārēju iebrucēju draudus, bet pieaugošu konkurenci par zemi un resursiem, pārvietošanās kontroli ainavā vai arī formālākas vadības veidošanos.

Itālijas Nacionālās pētniecības padomes pārstāvji paziņojumā uzsvēra, ka atklājumi ir būtiski šīs pasaules daļas aizvēstures rekonstrukcijai. Tie liecina, ka mūsu ēras otrajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras Ziemeļrietumu Magribas kopienas spēja izplānot un īstenot nozīmīgus būvdarbus mērogā, kas šajā reģionā līdz šim nebija dokumentēts.

Ar šo pašu pētnieku līdzdalību pērn Marokā, Rifas kalnos netālu no Gibraltāra šauruma, tika atklātas aizvēsturiska ciema paliekas Kach Kouch vietā. Tā atrodas aptuveni 190 kilometrus uz ziemeļiem no Oued Beht.

Saikne ar Ibēriju, bet ne vienāda attīstība

Oued Beht atklājumi sasaucas ar atradumiem aizvēsturiskajā Ibērijā Gibraltāra šauruma ziemeļu pusē. Tur Āfrikas ziloņkauls un strausu olu čaumalas jau ilgstoši liecina par kontaktiem ar Ziemeļāfriku. “Tagad mēs sākam ieraudzīt šo attiecību Āfrikas pusi,” Lukarīni sacīja Live Science.

Tomēr abas teritorijas nebija vienādas. Ibērijas tā laika apmetnes bija lielas, nocietinātas apmetnes pakalnu virsotnēs ar plānotu arhitektūru, daudz bronzas izstrādājumu un bagātīgiem apbedījumiem, kas liecina par izteiktu sociālo hierarhiju. Oued Beht aizsardzības sistēma, šķiet, bija daudz mazāka.

“Šis atklājums neparāda, ka abi krasti izskatījās vienādi,” sacīja Lukarīni. “Tas parāda, ka arī Ziemeļrietumu Magribas kopienas ieguldīja lielos kolektīvos darbos un stratēģisku vietu kontrolē laikā, kad mainījās Vidusjūras rietumu daļa.”

Oued Beht nozīmi uzsvēra arī Iman Nagy, UCLA Ziemeļaustrumāfrikas ainavu arheoloģe, kura pētījumā nepiedalījās. “Oued Beht ir īpaši interesants, jo liek mums pārskatīt Magribas vietu Vidusjūras aizvēsturē,” Nagy e-pastā sacīja Live Science. Viņas vērtējumā šādi atklājumi apstrīd difūzijas modeļus, kas pieņem — nozīmīga arhitektūra vai sociālā sarežģītība noteikti ir pārņemta no citām vietām.