Kartē Polijas robeža ar Krievijas Kaļiņingradas apgabalu izskatās gandrīz taisna. Tā nebalstās uz lielām upēm, kalnu grēdām vai vēsturiskām apriņķu robežām, tādēļ bieži tiek salīdzināta ar postkoloniālām robežām, ko lielvaras novilkušas, maz ņemot vērā vietējo iedzīvotāju dzīvi.

Par robežas rašanos izplatīta leģenda, ka Josifs Staļins, garlaikodamies pēckara konferencēs, ar īkšķi piespiedis karti un ar zīmuli novilcis Polijas ziemeļu robežu. Šis stāsts nav patiess, tomēr tas atspoguļo pēckara padomju varas patvaļīgo rīcību, sadalot bijušo Vācijas Austrumprūsiju.

Strīdi par Austrumprūsijas likteni

Austrumprūsija gadsimtiem ilgi atradās Vācijas kultūras telpā. Starpkaru periodā Kēnigsberga bija izteikti vācu pilsēta, bet 1933. gada marta Reihstāga vēlēšanās reģions pārliecinoši atbalstīja Ādolfu Hitleru.

Polijas trimdas valdība jau 1939. gada novembrī pieprasīja visu Austrumprūsiju pievienot Polijai. Savukārt 1943. gada beigās Teherānas konferencē Vinstons Čērčils ierosināja līdzīgu risinājumu. Staļins tomēr vēlējās iegūt Kēnigsbergu un tās ostu, kas PSRS flotei bija stratēģiski svarīga piekļuvei Baltijas jūrai.

1945. gada februārī Jaltas konferencē sabiedrotie vienojās tikai par vispārīgu principu — robežai jāatrodas “uz dienvidiem no Kēnigsbergas”. Tikmēr poļu kolonisti un ierēdņi sāka pārcelties uz reģionu, un arī pašā Kēnigsbergā veidojās pirmie Polijas administrācijas aizmetņi.

Konkrētāks formulējums parādījās Potsdamas konferencē 1945. gada vasarā. Tajā noteica, ka robežai jāstiepjas no punkta Gdaņskas līča austrumu krastā, uz ziemeļiem no Braņevas un Goldapas, līdz Lietuvas, Polijas un Austrumprūsijas robežu saskares vietai. Detalizēta līnija bija jāapstiprina nākamajā miera konferencē, kas nenotika.

Robeža, kas sadalīja ciemus

Polijas un PSRS noslēgtajā robežlīgumā bija līdzīgs formulējums, taču abas puses atšķirīgi izprata, kā praktiski novilkt līniju “no punkta līdz punktam”. Vēsturnieks Miroslavs Golons norādījis, ka racionālāks risinājums būtu atstājis Polijai visu Vislas kāpu un robeža pie Braņevas varētu iet pa dabiskāku apriņķa robežu.

Tomēr 1945. gada rudenī padomju armija sāka robežu “iztaisnot” un lika Polijas amatpersonām atkāpties uz dienvidiem. Varšavas valdībai, kas bija atkarīga no PSRS, nācās pieņemt šo lēmumu. Polija zaudēja vairākas pierobežas pilsētas: Švieta Sekerka kļuva par Mamonovu, Gerdavija — par Železnodorožno, bet Ilavka Pruska — par Bagrationovsku.

Neskaidrā situācija atturēja poļu kolonistus no apmešanās ciemos pie robežas. Tādēļ 1947. gadā, Vislas kampaņas laikā, komunistiskās varas iestādes uz šīm teritorijām piespiedu kārtā pārvietoja ukraiņus un lemkus — etnisku grupu, kas dzīvo Karpatu kalnu un to pakājes reģionos.

Robežas juridiskais stāvoklis beidzot tika nostiprināts 1956.–1957. gada sarunās. Tās būtībā apstiprināja līniju, ko padomju armija bija novilkusi uzreiz pēc kara. Netika ņemts vērā iepriekšējais ceļu, kanālu un dzelzceļu tīkls.

Īpaši spilgti robežas sekas redzamas bijušajā vācu Šēnbruhas ciemā. Mūra stabi to sadalīja uz pusēm — starp baznīcu un skolu. PSRS pusē ēkas netika pienācīgi uzturētas, kapi aizauga ar mežu, bet baznīcu padomju militārpersonas izmantoja kā novērošanas posteni un staļļus. Vēlāk tā tika uzspridzināta.

“Mājās mūsu pusē logi izkrita. Krievi paņēma un pilnībā uzspridzināja šo baznīcu,” atceras viena no vecākajām ciema iedzīvotājām Stefānija. Mūsdienās bijušajā vācu skolas ēkā atrodas sociālās aprūpes nams. “Mēs esam pirmās mājas Eiropas Savienībā. Vai pēdējās, atkarībā no tā, kā uz to skatās,” saka Ščurkovas pansionāta direktore Violeta Vaha.