Dzīvojot vienas līdz divu jūdžu jeb aptuveni 1,6–3,2 kilometru attālumā no golfa laukuma, Parkinsona slimības diagnozes izredzes var būt par 198% augstākas nekā cilvēkiem, kuri nedzīvo šādu teritoriju tuvumā. Šādu saistību atklājis 2025. gada pētījums, kurā vērtēta golfa laukumu tuvuma un neirodeģeneratīvās slimības izplatības sakarība.

Pētnieki analizēja 24 gadu perioda datus, salīdzinot 419 cilvēkus, kuriem diagnosticēta Parkinsona slimība, ar 5113 kontrolgrupas dalībniekiem. Aprēķinos tika ņemts vērā dalībnieku vecums un dzimums. Rezultāti liecināja par izteiktu tendenci: jo tuvāk cilvēks dzīvoja golfa laukumam, jo lielāka bija saistība ar Parkinsona slimības diagnozi.

Lineārais modelis parādīja, ka ar katru papildu jūdzi, dzīvojot tālāk no golfa laukuma, Parkinsona slimības izredzes samazinājās par aptuveni 9%. Paaugstināta saistība saglabājās arī vairāku jūdžu attālumā, ne tikai tiešā laukuma tuvumā.

Wikimedia Commons · 国土地理院 · Attribution

Uzmanība pievērsta ūdensapgādei un ķīmiskajām vielām

Viens no būtiskākajiem pētījuma novērojumiem attiecās uz ūdensapgādes teritorijām. Cilvēkiem, kuri dzīvoja ūdensapgādes zonā, kurā atradās golfa laukums, Parkinsona slimības izredzes bija gandrīz divreiz lielākas nekā līdzīgās zonās bez golfa laukumiem. Tas varētu atbilst pieņēmumam, ka daļa pesticīdu ar gruntsūdeņiem var nonākt dzeramā ūdens sistēmās.

Tomēr šis novērojums nepierāda, ka tieši ūdens vai golfa laukumos izmantotās vielas būtu konkrētais slimības cēlonis. Pētījums konstatē statistisku saistību, nevis tiešu cēloņsakarību. Parkinsona slimība ir sarežģīta, un tās attīstību var ietekmēt gan ģenētika, gan vecums, gan dažādi vides un dzīvesveida faktori.

Golfa laukumu zālāju un apstādījumu kopšanā var lietot pesticīdus, herbicīdus un fungicīdus. Pētījumā minētas tādas vielas kā hlorpirifoss, MCPP, 2,4-D, manebs, organofosfāti un hlororganiskie savienojumi. Vairākas no tām agrākos zinātniskos darbos jau ir saistītas ar paaugstinātu Parkinsona slimības risku.

Iepriekšējie pētījumi rāda līdzīgu tendenci

Citā pētījumā, kurā salīdzināja 829 Parkinsona slimības pacientus ar 824 cilvēkiem bez šīs diagnozes, tika vērtēta ilgstoša hlorpirifosa iedarbība, balstoties uz cilvēku dzīvesvietu un darbavietu. Ilgstoša iedarbība dzīvesvietā tika saistīta ar 2,5 reizes lielāku slimības risku.

Savukārt 2009. gada pētījumā Kalifornijā analizēja pesticīdu lietošanas datus un dzīvesvietu kartes. Tajā tika salīdzināti 368 cilvēki ar nesen diagnosticētu Parkinsona slimību un 341 kontrolgrupas dalībnieks. Dzīvošana līdz 500 metru attālumā no vietām, kur laika posmā no 1974. līdz 1999. gadam izsmidzināts manebs vai parakvāts, tika saistīta ar aptuveni 2,3 reizes augstākām slimības izredzēm. Abu vielu iespējamā iedarbība kopā bija saistīta ar aptuveni 4,2 reizes lielākām izredzēm.

ASV Vides aizsardzības aģentūra norāda, ka parakvātu golfa laukumos lietot nedrīkst. Tas nenozīmē, ka visi iepriekšējos pētījumos minētie pesticīdi būtu izmantoti konkrētajos golfa laukumos, taču kopējie dati pastiprina nepieciešamību rūpīgi pētīt vides ķimikāliju iespējamo nozīmi Parkinsona slimības attīstībā.

Jāņem vērā arī tas, ka Parkinsona slimības bioloģiskie procesi var sākties 10–15 gadus pirms diagnozes noteikšanas. Tādēļ ar dzīvesvietas attālumu vien nepietiek, lai izskaidrotu katru saslimšanas gadījumu. Lai apstiprinātu, vai golfa laukumu apsaimniekošanā izmantotās vielas patiešām veicina slimības attīstību un kādos apstākļos tas var notikt, nepieciešami papildu pētījumi.