Epšteina–Barra vīruss (EBV) ir viens no pasaulē visizplatītākajiem vīrusiem. Tiek lēsts, ka tas atrodas aptuveni 95% pieaugušo organismā, turklāt lielākajai daļai inficēto cilvēku tas nerada pamanāmus simptomus.

Pēc iekļūšanas organismā EBV var saglabāties visu mūžu. Tas ir saistīts ar vairākiem vēža veidiem, multiplo sklerozi un citām smagām veselības komplikācijām. Ja vīruss izraisa saslimšanu, tā bieži sākas ar infekciozo mononukleozi jeb dziedzeru drudzi. Vēlāk EBV parasti nonāk neaktīvā stāvoklī, bet cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu var atkārtoti aktivizēties un kļūt bīstamāks.

Antivielas bloķē vīrusa piekļuvi imūnšūnām

Fredhačinsona vēža centra un Vašingtonas Universitātes pētnieku komanda izstrādāja antivielas, kas mērķētas uz diviem proteīniem EBV daļiņu virsmā. Šie proteīni palīdz vīrusam piekļūt B šūnām — baltajām asins šūnām, kurām ir būtiska loma imūnsistēmas darbībā.

Ja šo proteīnu darbību izdodas bloķēt, vīruss varētu nespēt nostiprināties organismā jau sākotnējās infekcijas laikā. Šāda pieeja potenciāli varētu arī kavēt vīrusa atkārtotu aktivizēšanos vēlāk dzīvē.

Pētījumā izmantoja peles ar cilvēkam līdzīgu imūnsistēmu, kas bija izaudzētas tā, lai ražotu ģenētiski cilvēka antivielas. Tas palielina iespēju, ka šādas antivielas nākotnē cilvēka organismā tiktu pieņemtas, ja pētījumi nonāktu līdz ārstēšanai.

Pētnieki dzīvniekus pakļāva diviem EBV proteīniem — gp350 un gp42. Tā tika izraisīta precīzi mērķēta imūnreakcija. Laboratorijā kopumā izolēja 10 jaunas antivielas: divas bija vērstas pret gp350, bet astoņas — pret gp42. Pārbaudēs ar dzīviem dzīvniekiem viena no antivielām uzrādīja īpaši labu aizsardzību pret EBV infekciju.

Iespējamā nozīme transplantācijas pacientiem

Šī pieeja risina arī vienu no grūtībām EBV antivielu izstrādē. Tā kā vīruss spēj piesaistīties gandrīz visām B šūnām, ir sarežģīti atrast konkrētas cilvēka imūnšūnas, uz kuru pamata izveidot efektīvas antivielas.

Pētnieki norāda, ka jaunās antivielas nākotnē varētu izmantot simtiem tūkstošu orgānu un kaulu smadzeņu transplantāciju pacientu aizsardzībai. Pēc transplantācijas nepieciešamā imūnsupresija palielina uzņēmību pret EBV, bet vīrusa izraisīti pēctransplantācijas limfoproliferatīvie traucējumi var izraisīt nekontrolētu limfocītu jeb B šūnu vairošanos un dzīvībai bīstamu vēzi.

Īpaši nozīmīga šāda profilakse varētu būt bērniem, kuriem transplantācijas laikā vēl nav bijusi saskare ar EBV. Tomēr antivielu izmantošanai ārstēšanā vēl nepieciešami papildu drošuma pētījumi, pēc kuriem varētu sākt izmēģinājumus ar cilvēkiem un klīniskos pētījumus. EBV vakcīnas izstrādē paralēli strādā arī citas pētnieku grupas.

Pētījums publicēts žurnālā Cell Reports Medicine.