Bezapkalpes Sceye dirižablis veica lidojumu no Ņūmeksikas uz Japānu un atpakaļ, no stratosfēras pārraidot mobilo sakaru pakalpojumus parastiem, nepārveidotiem tālruņiem. Eksperiments vēl nav komerciāls pakalpojums, tomēr Japānas lielais mobilo sakaru operators SoftBank plāno šādu risinājumu valstī ieviest no 2027. gada.

Misija ar nosaukumu Service Test 1 jeb ST1 sākās 9. augustā Rosvelā, Ņūmeksikas štatā. Dirižablis Japānu sasniedza pēc 13 dienām, kopumā nolidojot gandrīz 30 000 kilometru jeb 18 600 jūdžu. ASV kontinentālajā daļā tas atgriezās 4. septembrī, bet 5. septembrī nosēdās netālu no Sceye galvenās mītnes Moriartijā, Ņūmeksikā.

Mobilo sakaru tornis stratosfērā

Šādu tehnoloģiju dēvē par HAPS jeb augstkalnu platformas staciju. Būtībā tā ir mobilo sakaru bāzes stacija, kas atrodas stratosfērā — atmosfēras slānī virs augstuma, kur parasti lido komerciālās lidmašīnas.

Sceye norāda, ka lidaparāts virs Japānas gaisa telpas atradās vairāk nekā septiņas dienas. Tas lidoja 16,5–17 kilometru jeb aptuveni 54 100–55 800 pēdu augstumā un spēja noturēties līdz 5 kilometru jeb 3,1 jūdzes rādiusā ap paredzēto darbības zonu pie Muroto raga.

Dirižabļa kravas sastāvā bija SceyeCELL — faktiskā mobilo sakaru bāzes stacija. Tā, izmantojot Japānas operatora SoftBank Corp. pamattīklu, nodrošināja platjoslas savienojumu tieši ar lietotāju ierīcēm. SoftBank komandas ar parastiem tālruņiem sūtīja ziņas, veica zvanus, pārlūkoja tīmekli un skatījās video ārpus telpām, zem kokiem un telpās.

“Tas parādīja, kā stratosfēras slānis var paplašināt esošu mobilo tīklu,” e-pastā norādīja Sceye tehnoloģiju direktors Džonijs Truongs. Uzņēmumi apgalvo, ka sakaru veiktspēja bija līdzvērtīga uz zemes izvietotu bāzes staciju darbībai, turklāt samazināti traucējumi starp abiem tīkliem. Izmēģinājumā pārbaudīja arī ārkārtas brīdinājumu sistēmu un sakarus ar droniem, kas ir daļa no ieceres veidot trīsdimensiju sakaru tīklu.

Uzņēmumi šo risinājumu dēvē par pirmo šāda veida gadījumu pasaulē: uz dirižabļa tika novietots serveris un daļa mobilā tīkla “smadzeņu” jeb pamattīkla, kas maršrutē zvanus un datus. Tādēļ tālruņiem dati vairs nebija jānosūta uz attāliem serveriem un jāgaida atbilde. Dirižablis apstrādāja pieprasījumu uz vietas un atbildi nosūtīja atpakaļ. Sceye aprēķināja, ka vidējais reakcijas laiks bija 68 milisekundes — vairāk nekā par 40% mazāks nekā savienojumā ar attālo maršrutu.

Papildinājums, nevis satelītu aizstājējs

Sceye lēš, ka viena platforma pilnas izvēršanas gadījumā varētu aptvert aptuveni 500 uz zemes izvietotu bāzes staciju teritoriju. Tomēr Truongs uzsver, ka šis skaitlis nenorāda, cik cilvēku vienlaikus varēs izmantot pakalpojumu. Faktiskā veiktspēja būs atkarīga no pieejamajām radiofrekvencēm, savienojuma ar pamattīklu un vienlaikus tiešsaistē esošo lietotāju skaita.

Uzņēmums nepozicionē stratosfēras platformu kā satelītu vai zemes tīklu aizstājēju. Truonga skaidrojumā zemes tīkli nodrošina lielu kapacitāti vietās, kur cilvēki koncentrējas, satelīti piedāvā plašu pārklājumu, bet stratosfēras slānis var kalpot kā savienojošs risinājums vietās, kur sakaru infrastruktūras izveide ir sarežģīta vai dārga.

Nākamais nozīmīgais mērķis ir savienot satelītus ar platformu, izmantojot lāzeru. No turienes dati skaidrā laikā tiktu nogādāti uz zemes ar lāzera gaismu, bet mākoņu gadījumā — ar radio signālu.

ST1 misijas laikā tika veikts arī pirmais šādas tehnoloģijas izmēģinājums. SoftBank, Hitotsubaši universitāte un Japānas Nacionālais polāro pētījumu institūts raidīja lāzera impulsus uz dirižabli, kas bija aprīkots ar institūta izstrādātu atstarotāju. Komanda nepārtraukti uztvēra atstaroto gaismu, kamēr lidaparāts dreifēja. Informācija par gaismas zudumiem pārraides laikā palīdzēs izstrādāt nākotnes optisko aparatūru platformām.

Konkurence augstkalnu sakaru platformu tirgū

Sceye nav vienīgais uzņēmums, kas strādā pie sakaru risinājumiem lielā augstumā, un konkurenti nepaļaujas tikai uz dirižabļiem. Airbus meitasuzņēmums AALTO izmanto ar saules enerģiju darbināmu lidmašīnu Zephyr ar nekustīgiem spārniem, kas lido vairāk nekā aptuveni 18 kilometru jeb 60 000 pēdu augstumā. AeroVironment un SoftBank izstrādā ar saules enerģiju darbināmu lidspārnu Sunglider, savukārt Lielbritānijas Stratospheric Platforms testē ar ūdeņradi darbināmu lidaparātu.

Sceye priekšrocību saskata dirižabļa konstrukcijā: par gaisu vieglāks lidaparāts spējot nest lielākas antenu sistēmas nekā konkurentu lidaparāti ar spārniem. Truongs platformu salīdzina ar ģeostacionāro satelītu, kas atrodas 1800 reižu tuvāk un ir daudz lētāks, tomēr uzņēmums nav publiskojis datus, ar kuriem šo apgalvojumu varētu pārbaudīt.

Pašlaik nav zināma ne pakalpojuma cena, ne pārklājuma plāns, kā arī nav veikts salīdzinājums ar Starlink vai citām jau pieejamām sistēmām. Plānots, ka pakalpojumu lietotājiem piedāvās ar tādu mobilo sakaru operatoru starpniecību kā SoftBank. Operators norāda, ka mērķis ir virzīties uz komerciālu pakalpojumu Japānā no 2027. gada. Savukārt Sceye tuvākais uzdevums, pēc Truonga teiktā, ir “apkalpot vairāk cilvēku ilgākus laika periodus”.