2025. gada decembrī Kvīnslenda kļuva par pirmo Austrālijas štatu, kas ģimenes ārstiem atļāva diagnosticēt ADHD pieaugušajiem un sākt viņu ārstēšanu. Tas notika gandrīz desmit gadus pēc tam, kad līdzīgas pilnvaras tika piešķirtas attiecībā uz bērniem ar ADHD.

Atšķirībā no citiem štatiem Kvīnslendas ģimenes ārstiem nav obligāti jāapgūst īpašas papildu ADHD apmācības. Kvīnslendas Universitātes Nacionālā jauniešu vielu lietošanas pētniecības centra doktorants Bendžamins Džonsons pētīja štata pāreju uz ģimenes ārstu vadītu pieaugušo ADHD aprūpi un secināja, ka ārstiem nepieciešams gan finansējums, gan mērķēts profesionālais atbalsts. Pētījums publicēts žurnālā Australasian Psychiatry.

“Ir vajadzīgs pieredzējis klīnicists, kurš izvērtē cilvēka apstākļus un nosaka, vai viņam ir ADHD vai arī simptomiem ir cits skaidrojums,” norādīja Džonsons. Viņš uzsvēra, ka daudziem ģimenes ārstiem ir pieredze bērnu ADHD ārstēšanā, taču pieaugušo ADHD diagnosticēšana var būt sarežģīta, tāpēc nepieciešama plašāka izglītošana un obligātas apmācības.

Pēc Džonsona teiktā, izdegšanas gadījumā cilvēkam var būt ADHD līdzīgi traucējumi, piemēram, grūtības koncentrēties un aizmāršība, tomēr šo stāvokļu ārstēšana atšķiras. Tādēļ ārstiem jāspēj nošķirt situācijas izraisītus simptomus no ilgstoša neiroattīstības traucējuma.

Citās Austrālijas pavalstīs apmācības ir obligātas

Jaundienvidvelsa, Rietumaustrālija un Dienvidaustrālija ir ieviesušas ADHD aprūpes modeļus, kuros ģimenes ārstiem pirms pieaugušo diagnosticēšanas un ārstēšanas jāiziet papildu apmācības. Tās izstrādājusi Austrālijas Ģimenes ārstu koledža (RACGP) sadarbībā ar ADHD ekspertiem.

Šo štatu valdības ir finansējušas ģimenes ārstu ADHD apmācības un atbalsta programmas, kamēr Kvīnslendā papildu apmācības joprojām ir brīvprātīgas. RACGP saviem biedriem piedāvā arī bezmaksas tiešsaistes kursu. Ģimenes ārstiem visos štatos sarežģīti gadījumi, kas pārsniedz viņu kompetenci, jānosūta psihiatram.

2024. gada pētījumā, kurā piedalījās 213 Austrālijas ģimenes ārsti, 77% respondentu atbalstīja lielāku lomu ADHD aprūpē. Vienlaikus 70% par šķērsli minēja zināšanu un pieredzes trūkumu, bet 68% — nepietiekamu laiku novērtējuma veikšanai.

Medicare finansējums neņem vērā ilgās konsultācijas

Džonsons norādīja, ka Medicare finansēšanas nosacījumi ADHD izvērtēšanas konsultācijām būtu jāmaina, lai labāk atbalstītu gan ārstus, gan pacientus. “Ja valdības vēlas, lai ģimenes ārsti veiktu speciālistiem līdzvērtīgus ADHD izvērtējumus, tām būtu jāapsver finansēšanas kārtība, kas ņem vērā šim darbam nepieciešamo laiku,” viņš sacīja, piebilstot, ka pašreizējais Medicare modelis ģimenes ārstiem rada nelabvēlīgus apstākļus, ja konsultācijas ir ilgākas.

Apstiprinātās Austrālijas ADHD vadlīnijas paredz, ka detalizēta izvērtēšana var ilgt divas līdz trīs stundas un notikt vairākās konsultācijās. Lai gan ģimenes ārsti paši var noteikt maksu par pakalpojumu, pētnieks brīdināja, ka visaptveroša ADHD izvērtēšana nedrīkst kļūt par aprūpi, ko bez grūtībām var atļauties tikai turīgāki pacienti.

“Ģimenes ārsti jau veic lielāko daļu ikdienas veselības aprūpes darba kopienā, tāpēc ir tikai taisnīgi nodrošināt viņiem papildu atbalstu, ja viņi uzņemas sarežģītākus medicīniskus gadījumus,” sacīja Džonsons.

Pētījuma autori ir Bendžamins Džonsons un kolēģi. Darbs “General practitioner management of adult ADHD: Challenges and implications” publicēts žurnālā Australasian Psychiatry 2026. gadā. DOI: 10.1177/10398562261502219.