Orkas jeb zobenvaļi fiziskās īpašības, kas nepieciešamas liela laupījuma medīšanai, attīstīja daudz agrāk, nekā līdz šim uzskatīts, liecina jauns pētījums. Dienvidu Ziemeļjūrā atrastās fosilijas rāda, ka lieli zobenvaļi tur dzīvoja pirms aptuveni 2,6–2,1 miljoniem gadu — ilgi pirms izveidojās mūsdienu orku populācijas ar specializētu barošanās uzvedību.

Pētījumu vadīja Hidde Bakker no Roterdamas Dabas vēstures muzeja Nīderlandē. Tā pamatā bija piecas fosilijas, ko no Ziemeļjūras dibena bija izcēluši komerciālās zvejas traleri. Starp atradumiem bija divi daļēji galvaskausi, apakšžokļa fragments un divi saaugušu kakla skriemeļu komplekti.

Pētnieki secināja, ka fosilijas pieder Orcinus ģintij, kurā ietilpst arī mūsdienu orkas. Lai gan ikdienā tās dēvē par vaļiem, orkas bioloģiski pieder delfīnu dzimtai. Zinātnieki analizēja kaulu fosilijas, salīdzināja to izmērus ar mūsdienu orku un citu delfīnu kauliem, kā arī izmantoja trīsdimensiju modeļus, lai aprēķinātu seno dzīvnieku ķermeņa garumu.

Senie zobenvaļi sasniedza mūsdienu lielāko tēviņu izmērus

Aprēķini liecina, ka lielākie fosiliju īpašnieki bija aptuveni 23,6–25,3 pēdas jeb apmēram 7,2–7,7 metrus gari. Pētījuma autori norādīja, ka aprēķinātais ķermeņa garums bija salīdzināms ar lielāko mūsdienu Orcinus orca tēviņu izmēru.

Fosiliju vecuma noteikšanai komanda pētīja mikroskopiskas jūras organismu fosilijas — dinoflagelātus —, kas bija saglabājušies nogulumos, kas pieķērušies galvaskausa fragmentam. Analīze parādīja, ka paraugs datējams ar Gelāziju, pleistocēna agrāko posmu, kas ilga aptuveni pirms 2,6–2,1 miljoniem gadu.

Zobu un kakla skriemeļu uzbūve liecina par lielu laupījumu medībām

Pēc fosiliju datēšanas pētnieki analizēja anatomiskās iezīmes, kas varētu sniegt informāciju par seno orku barošanās paradumiem. Apakšžoklī bija lieli, dziļi un plaši izvietoti zobu dobumi; daži no tiem sasniedza 9,2 centimetru dziļumu.

Saskaņā ar pētījumu šādas pazīmes liecina, ka dzīvniekiem bija zobi ar gariem un izturīgiem sakņu pamatiem. Tas, visticamāk, palīdzēja satvert un saplosīt lielu laupījumu. Savukārt kakla skriemeļu uzbūve nodrošināja elastīgāku galvas kustību. Pētnieki to uzskata par vēl vienu anatomisku īpašību, kas saistīta ar lielu dzīvnieku medīšanu.

Iepriekš Itālijā bija identificēta izmirusi zobenvaļu suga Orcinus citoniensis. Tā bija aptuveni 11,5 pēdas jeb 3,5 metrus gara un, pēc pētījuma autoru domām, galvenokārt barojās ar zivīm. Šis fosilais dzīvnieks bija ievērojami mazāks par jaunajā pētījumā analizētajiem Ziemeļjūras paraugiem.

Jaunie atradumi liecina, ka daudz lielākas orkas pastāvēja jau ilgi pirms mūsdienu zobenvaļu populāciju rašanās. Tām jau bija attīstījušās īpašības, kas piemērotas lielu upuru medībām, tomēr pētniekiem neizdevās noskaidrot, vai fosilijas piederēja mūsdienu zobenvaļu sugai vai kādai izmirušai radiniecei.

“Joprojām nav skaidrs, vai Gelāzijas Orcinus pārstāv agrīnu O. orca klātbūtni vai atsevišķu, lielu un līdz šim neaprakstītu sugu šajā ģintī,” pētījuma autori rakstīja.

Pārsteidzoši lielais ķermeņa izmērs un pielāgojumi liela laupījuma medīšanai liecina, ka zobenvalis — vai vismaz tā tāls radinieks — delfīnu dzimtas pārstāvju vidū bija attīstījies jau agrīnajā pleistocēnā vai pat pirms tā. Tas noticis pirms mūsdienu orku ekotipu parādīšanās.