Saturna gredzeni cilvēkus fascinē kopš 1610. gada, kad tos atklāja Galileo Galilejs. Lai gan Saturnu jau ir apmeklējušas kosmosa zondes, īpaši detalizēti gredzeni kļuva redzami, pateicoties Cassini misijas attēliem. Tie parādīja, ka gredzeni nav vienkārša, plakana un cieta josla, kā varētu šķist fotogrāfijās. Tie ir sarežģīta orbītu sistēma, un nonākšana tajā cilvēkam būtu gan ilgs, gan riskants piedzīvojums.
Viens no pirmajiem jautājumiem būtu ceļojuma ilgums, kā arī tas, ko varētu redzēt pa ceļam un vai iespējams izdzīvot pašos Saturna gredzenos. Hipotētiskā scenārijā cilvēks tiktu nogādāts Saturnā ar tehnoloģijām, kas līdzīgas Cassini-Huygens misijai.
Septiņi gadi ceļā uz Saturnu
1997. gada 15. oktobrī NASA, Eiropas Kosmosa aģentūra un Itālijas Kosmosa aģentūra ASI kopīgi uzsāka misiju Saturna sistēmas izpētei. Tā ir daudzveidīga debess ķermeņu sistēma, kurā ietilpst ieži, ledus un vairāki pavadoņi. Šim uzdevumam izstrādāja kosmosa zondi Cassini-Huygens, kas uz Saturnu devās aptuveni septiņus gadus.
Hipotētiskais ceļotājs nedotos uz Saturnu pa taisnu līniju. Pēc aptuveni gada kosmosā pirmais nozīmīgais pieturas punkts būtu Venēra. Tā nebūtu nosēšanās vai ilgāka uzturēšanās, bet pārlidojums gar planētas orbītas ārējo malu, izmantojot tās gravitāciju, lai palielinātu ātrumu un ietaupītu degvielu.
Pirmais aplidojums nodrošinātu aptuveni 7 km/s lielu ātruma pieaugumu. Optimālai trajektorijai būtu nepieciešams vēl viens aplidojums, šoreiz aptuveni 600 km attālumā no Venēras. Šādā tuvumā gravitācijas ietekme būtu ļoti jūtama, tāpēc ceļotājam nāktos rēķināties ar spēcīgām pārslodzēm.
Pēc Venēras ceļš vestu garām Marsam un Jupiteram. Šis posms varētu būt nemierīgs, jo maršruts šķērsotu asteroīdu joslu. Tomēr sadursmes iespēja būtu salīdzinoši maza: asteroīdi atrodas lielos attālumos cits no cita, nevis blīvi piepilda telpu tā, kā tas bieži attēlots filmās. Neraugoties uz to, hipotētiskā pilotējamā kuģī būtu jābūt gatavam pārņemt vadību, ja nedarbotos tuvošanās sensori.
Pēc asteroīdu joslas ceļojums kļūtu mierīgāks. Vienā pusē būtu redzams Marss, bet otrā — Jupiters. Pie gāzu milža varētu pamanīt arī nelielu, spīdīgu punktu — Galileo kosmosa zondi. Šajā brīdī būtu pagājuši gandrīz pieci gadi, bet nākamais galamērķis jau būtu Saturns.
Gredzeni nav cieta virsma
Pēc vēl aptuveni diviem gadiem kuģis beidzot sasniegtu Saturna orbītu. No tuvuma gredzeni izrādītos daudz sarežģītāki, nekā liek domāt attēli no Zemes. Tos veido vairākas atšķirīgas zonas un orbītas: no ārējās malas virzienā uz Saturnu seko D, C un B gredzens, Kasīni sprauga, A, F, G un E gredzens.
Šīs zonas atdala spraugas, kuru veidošanos ietekmē vairāk nekā 60 Saturna pavadoņu. Paši gredzeni sastāv no ledus un iežu gabaliem — daži ir tikai laukakmens izmērā, bet citi var būt pat mājas lielumā. Tie ir komētu, asteroīdu, meteoroīdu un Saturna gravitācijas saplosītu pavadoņu atliekas.
Tāpēc uz gredzeniem nevarētu izkāpt un pa tiem pastaigāties. Cilvēks varētu nolaisties uz kāda Saturna pavadoņa, piemēram, Methones, Pallenes vai Titāna. Titāns savulaik apsvērts arī kā potenciāla nākotnes kosmosa kolonijas vieta. Tomēr tur būtu nepieciešams saglabāt skafandru, jo pavadoņa temperatūra ir aptuveni –179,6 grādi pēc Celsija.
Saturns atrodas gandrīz divreiz tālāk no Zemes nekā Saule. Ielidojot dziļāk gredzenu sistēmā, risks palielinātos: starp lidojošajiem fragmentiem ir daudz brīvas vietas, taču sadursmes joprojām iespējamas. Pietiekami liels ieža vai ledus gabals varētu cilvēku smagi ievainot vai saspiest. Ja izdotos atrast stabilu klinti, uz tās teorētiski varētu uzturēties un vērot garām slīdošos pavadoņus, tostarp nelielo Dafni.
“Grand Finale” un atgriešanās iespējas trūkums
Tuvojoties Saturna iekšējiem gredzeniem, zondei būtu jālido pa īpaši rūpīgi izvēlētu trajektoriju. Cassini tā dēvētā “Grand Finale” laikā 22 reizes apriņķoja Saturnu, lai iegūtu detalizētākus novērojumus. Šajā reģionā zonde atradās tikai aptuveni 2000 km virs Saturna atmosfēras.
No šādas pozīcijas būtu iespējams novērot Saturna ekvinokciju. Tad Saules gaisma uz gredzeniem krīt tādā leņķī, ka no Zemes tie uz brīdi var izskatīties gandrīz pazuduši.
Pēc aptuveni 20 gadiem kosmosā hipotētiskais ceļotājs beidzot nonāktu Saturna iekšējos slāņos, taču, visticamāk, izjuktu planētas ekstremālās vides ietekmē. Drošāks scenārijs būtu palikšana uz Titāna un datu nosūtīšana uz Zemi, kamēr Cassini tipa zonde turpinātu bīstamāko misijas daļu. Šādā gadījumā būtu jānodrošina lieli pārtikas un citu krājumu resursi, jo glābšanas misija varētu aizņemt ļoti ilgu laiku.
Cassini uz Zemi nosūtītais datu apjoms kļuva par vienu no nozīmīgākajiem cilvēces sasniegumiem astronomijā. Nākamā līdzīga izpētes misija varētu pievērsties Jupiteram, kas ir vēl lielāks par Saturnu, taču arī tur tuvoties planētai būtu jāveic īpaši piesardzīgi.
Zinātne
Zinātne
Zinātne