No pirmā acu uzmetiena HD 189733b izskatās gandrīz tāpat kā Zeme. Tās izteikti zilā krāsa rada iespaidu par plašiem okeāniem, dzidrām debesīm un, iespējams, pat dzīvību. Tomēr šī skaistā pasaule ir viena no neviesmīlīgākajām līdz šim atklātajām planētām. Tur temperatūra var izkausēt metālu, no debesīm krīt stikls, bet vēji pārvietojas vairākas reizes ātrāk nekā skaņa. Cilvēks, kas kaut kādā veidā nonāktu uz šīs planētas, visticamāk, izdzīvotu vien dažas sekundes.
HD 189733b ir eksoplanēta aptuveni 64 gaismas gadu attālumā no Zemes, Lapsas zvaigznājā. Lai gan tā vizuāli atgādina Zemi, līdzība ar mūsu planētu ar to arī beidzas. HD 189733b patiesībā ir masīva gāzu milzu planēta, kas ir vēl lielāka par Jupiteru. Tā riņķo ārkārtīgi tuvu savai zvaigznei, tāpēc astronomi to klasificē kā karsto Jupiteru.
Ap savu zvaigzni planēta apriņķo reizi 2,2 Zemes dienās, turklāt tās orbīta atrodas aptuveni 13 reižu tuvāk zvaigznei nekā Merkurs atrodas Saulei. Lai gan HD 189733b saimniekzvaigzne ir nedaudz vēsāka par mūsu Sauli, ārkārtīgi mazais attālums planētu pakļauj nepārtrauktam karstumam, kas dzīvību uz tās padara neiespējamu.
Kā milzu planēta nonāca tik tuvu zvaigznei?
Zinātniekiem joprojām nav skaidrs, kā tik liela planēta nokļuva tik tuvu savai zvaigznei. Viena teorija pieļauj, ka tā izveidojās šajā vietā jau planētu sistēmas agrīnajos veidošanās posmos. Otra iespēja ir tāda, ka HD 189733b sākotnēji radās daudz tālāk no zvaigznes un vēlāk lēnām migrēja uz iekšpusi spēcīgas gravitācijas mijiedarbības ar citiem objektiem dēļ.
Planētas zilā krāsa, iespējams, ir tās lielākā maldināšana. Atšķirībā no Zemes tā nav saistīta ar okeāniem. Krāsu rada mākoņi, kuros atrodas sīkas izkausēta silikāta daļiņas — tā paša materiāla, ko izmanto stikla izgatavošanā. Šīs daļiņas zilo gaismu izkliedē efektīvāk nekā sarkano, tāpēc planēta iegūst izteikti zilu izskatu.
Vēlāk stikla daļiņas caur atmosfēru nokrīt kā izkausēts stikls. Vardarbīgie sānvēji šīs daļiņas dzen gandrīz horizontāli, tādējādi vētras varētu skart jebkuru objektu ar asiem pilieniem, kas pārvietojas milzīgā ātrumā.
Karstums un virsskaņas vēji
Vidējā temperatūra planētas dienas pusē sasniedz gandrīz 1100 grādus pēc Celsija jeb aptuveni 2000 grādu pēc Fārenheita. Tas padara HD 189733b gandrīz divas reizes karstāku par Venēru, kas ir karstākā planēta Saules sistēmā.
Viens no šo ekstrēmo apstākļu iemesliem ir tas, ka HD 189733b ir paisuma spēku ietekmē piesaistīta savai zvaigznei. Līdzīgi kā Mēness vienmēr rāda Zemei vienu un to pašu pusi, viena planētas puse pastāvīgi ir vērsta pret zvaigzni, bet otra atrodas mūžīgā tumsā. Milzīgā temperatūras starpība starp abām pusēm izraisa vardarbīgu atmosfēras cirkulāciju.
Zinātnieki lēš, ka vēja ātrums uz HD 189733b sasniedz aptuveni 7000 kilometru stundā jeb ap 4500 jūdžu stundā. Tas ir gandrīz sešas reizes lielāks par skaņas ātrumu un aptuveni 30 reižu lielāks nekā spēcīgākajām uz Zemes reģistrētajām viesuļvētrām. Šie vēji ir pat ievērojami ātrāki par slavenajiem vējiem uz Neptūna.
Šādos apstākļos nespētu izdzīvot ne cilvēks, ne kosmosa kuģis. Ilgi pirms spēcīgie vēji kaut ko saplosītu, izdzīvošanu padarītu neiespējamu dedzinošais karstums un izkausēta stikla lietus.
HD 189733b atgādina, cik maldinošs var būt ārējais izskats. No liela attāluma tā var izskatīties kā otra Zeme, taču patiesībā ir viena no nāvējošākajām astronomiem zināmajām pasaulēm. Tās skaistais zilais mirdzums slēpj planētu, kur no debesīm līst stikls, temperatūra pārsniedz 1000 grādus pēc Celsija, bet viesuļvētru vietā plosās virsskaņas vētras. Ja Zemei būtu ļaunais dvīnis, HD 189733b varētu būt tuvākais līdz šim atrastais piemērs.
Zinātne
Zinātne
Zinātne