Arheologi jau vairāk nekā gadsimtu diskutē, vai cilvēki Amerikas kontinentos ieradās pirms pēdējā ledus laikmeta aukstākā posma, tā laikā vai pēc tā. Jauns pieejamo ģenētisko datu pētījums liecina, ka grupa, kas radīja mūsdienu Amerikas pirmiedzīvotāju senčus, migrēja uz Ameriku, visticamāk, ne agrāk kā pirms 21 000 gadu.

“Pierādījumi norāda, ka cilvēki, kuri bija mūsdienu pirmiedzīvotāju senči, visticamāk, ieradās tuvu pēdējā ledus laikmeta maksimuma beigām, taču iespējamas arī agrākas migrācijas,” e-pastā Live Science sacīja pētījuma līdzautores — arheoloģe Betānija Potere no Kanzasas Ģeoloģijas dienesta un bioloģiskā antropoloģe Savanna Heja no Kanzasas Universitātes.

Trīs modeļi par Amerikas apdzīvošanu

Pētījumā, kas tiešsaistē publicēts 23. septembrī žurnālā Current Opinion in Genetics & Development, pētnieces izmantoja ģenētiskos pierādījumus, lai izvērtētu trīs galvenos arheoloģiskos modeļus par Amerikas pirmiedzīvotāju izcelsmi.

Pirmais modelis paredz ierašanos pirms pēdējā ledus laikmeta maksimuma jeb LGM — pirms vairāk nekā 25 000 gadu. Otrais paredz migrāciju LGM laikā, aptuveni pirms 25 000 līdz 14 000 gadu, bet trešais — ierašanos pēc LGM, mazāk nekā pirms 14 000 gadu. Pēdējo reizēm dēvē par “Clovis First” teoriju.

“Šis temats antropologu vidū ir tik strīdīgs tāpēc, ka ne visi arheologi vienādi vērtē to, kuri no senākajiem atradumiem ir autentiski un pietiekami uzticami,” sacīja Potere un Heja. Viņuprāt, tieši tas ietekmē, kuru modeli pētnieki uzskata par precīzāko. Ir droši zināms, ka cilvēki Amerikā dzīvoja aptuveni pirms 13 500 gadiem, taču vēl nav skaidrs, vai viņi tur nonāca agrāk un, ja nonāca, cik daudz agrāk.

Ģenētiskie dati joprojām ir ierobežoti

Pirmo seno Amerikas pirmiedzīvotāja pilno genomu zinātnieki sekvenēja tikai 2010. gadā. Tas piederēja cilvēkam, kurš Grenlandē dzīvoja aptuveni pirms 4000 gadiem. Kopš tā laika pētnieki publicējuši apmēram 250 pilnus genomus, kā arī genoma mēroga datus par aptuveni 1200 seniem pirmiedzīvotājiem.

Šie DNS pētījumi ir palīdzējuši noskaidrot, kā veidojās pirmo Amerikas iedzīvotāju populācijas. Apmēram pirms 25 000 gadu LGM laikā cilvēku grupa, kas dzīvoja kaut kur Sibīrijas vai Beringijas apkaimē, sadalījās vairākās līnijās. Beringija bija sauszemes tilts, kas savulaik savienoja Āziju ar Aļasku.

No šīs grupas atdalījās senie Amerikas pirmiedzīvotāji, senie beringieši un viena vai vairākas tā dēvētās “spoku” līnijas. Pēc tam cilvēki, iespējams, strauji pārvietojās gar Klusā okeāna piekrasti. Apmēram pirms 16 000 gadu viņi, iespējams, vēlreiz sadalījās ziemeļu un dienvidu Amerikas pirmiedzīvotāju grupās.

Pašreizējie ģenētiskie dati saskan ar arheoloģiskajām liecībām par cilvēku ierašanos Amerikā vismaz pirms 14 000 gadu un, iespējams, pat pirms 21 000 gadu. Tomēr, lai pilnībā izprastu, kā un kad pirmie Amerikas pirmiedzīvotāji ieradās no Sibīrijas, vajadzīgi jauni DNS dati.

White Sands pēdu nozīme joprojām nav skaidra

“Mūsu ģenētisko datu kopā ir milzīgi robi,” norādīja Potere un Heja. Piemēram, līdz šim nav publicēts neviens senais genoms no Lielajiem līdzenumiem, lai gan tieši tur atrodas pētnieču laboratorijas grupa. Šādi trūkumi var slēpt pierādījumus par agrākām migrācijām.

Ņūmeksikas arheoloģiskajā vietā White Sands atrastās cilvēku pēdas datētas ar laiku pirms aptuveni 23 000 gadu. Ja šis datējums ir pareizs, tas nozīmē, ka cilvēki šajā apvidū dzīvoja jau pirms LGM. Pētnieču teikto apstiprina arī tas, ka mūsdienu Acoma Pueblo kopiena, kas dzīvo White Sands reģionā, šīs pēdas uzskata par savu senču atstātām.

Tomēr mūsdienu un seno Amerikas pirmiedzīvotāju ģenētiskie dati pašlaik liecina, ka White Sands iedzīvotāji nav devuši būtisku ģenētisko ieguldījumu mūsdienu pirmiedzīvotāju senčos. Pētnieces pieļauj, ka zinātnieki vēl nav izpētījuši viņu pēcnācēju līniju vai arī šī populācija senajās Ziemeļamerikas iedzīvotāju grupās veidoja tikai nelielu ģenētiskās izcelsmes daļu. Iespējams arī, ka White Sands iedzīvotāju DNS vienkārši vēl nav atrasts.

Atbildi varētu sniegt jauni senie genomi

Pētnieki norāda, ka ar ierašanos pirms LGM savienojami vairāki scenāriji, taču to izvērtēšanai nepieciešams plašāks ģenētiskais materiāls. Līdz šim senākais izpētītais genoms pieder 12 800 gadus vecam indivīdam, kas pazīstams kā Anzick-1 bērns. Viņa kauli tika atrasti Montānā.

Ekstrapolācija no Anzick bērna DNS un citu seno senču ģenētiskajiem datiem liecina, ka sākotnējā migrācija notikusi ne agrāk kā pirms 21 000 gadu, sacīja Potere un Heja.

“Ģeogrāfiskā pārklājuma paplašināšana kopumā būtu ļoti vērtīga, taču daudzi no mums apzināti nesteidzas ar senās DNS izpēti, lai nodrošinātu, ka pētījumi, kas skar pēcnācēju kopienas, tiek veikti ētiski un sadarbībā ar tām,” norādīja pētnieces.

Nav skaidrs, kad vai vai vispār tiks atrisināts ilgstošais jautājums par cilvēku pirmo ierašanos Amerikā. Pašreizējie arheoloģiskie un ģenētiskie pierādījumi nepārprotami nenorāda uz vienu atbildi, taču jaunu seno genomu publicēšana varētu būtiski papildināt zināšanas un mainīt izpratni par pirmajiem cilvēku apdzīvošanas notikumiem Amerikā.