Jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Science Reports, liecina, ka īsa saskarsme ar izglābtiem ēzeļiem un miniatūriem zirgiem var būtiski uzlabot pusaudžu noskaņojumu. Pusaudži, kuri dzīvniekus glaudīja un samīļoja aptuveni trīs minūtes, uzreiz pēc tam jutās mazāk satraukti, skumji un vientuļi, kā arī mierīgāki.

Pētījums pats par sevi nepierāda, ka šāda saskarsme burtiski izārstē depresiju, taču tas parāda, ka mijiedarbība ar dzīvniekiem var ātri un būtiski ietekmēt pusaudžu emocionālo pašsajūtu.

“Bija brīnišķīgi redzēt, ka saskarsme ar dabu tik ātri var radīt tik pozitīvas pārmaiņas,” laikrakstam Washington Post sacīja viena no pētījuma vadītājām Rebeka Kalisi-Rodrigesa, Kalifornijas Universitātes Deivisā neirobioloģijas, fizioloģijas un uzvedības asociētā profesore.

Dzīvnieku terapeitiskais potenciāls nav jauns temats, tomēr pētnieki vēlējās pievērsties aspektam, kas iepriekšējos pētījumos par dzīvnieku asistētām garīgās veselības intervencēm bieži palicis otrajā plānā — tam, kā dzīvnieki reaģē uz atšķirīgu izturēšanos.

“Jūs nevarat stāvēt ganībās, vērot bērna un ēzeļa mijiedarbību un izlikties, ka pieredzi gūst tikai viens no viņiem,” par pētījumu sacīja Kalisi-Rodrigesa. “Viņi vēro viens otru, reaģē viens uz otru un abi izdara izvēles. Šī atziņa kļuva par mana darba un šī pētījuma kodolu.”

Pusaudži mācījās atpazīt dzīvnieku reakcijas

Pētnieki 61 pusaudzi sadalīja divās grupās. Vienai grupai lika maigi glaudīt ēzeļu un miniatūro zirgu muguras, bet otrai — kasīt dzīvniekiem kaklu, atdarinot veidu, kādā zirgu dzimtas dzīvnieki cits citu kopj.

Visiem dalībniekiem iemācīja atpazīt divus dzīvnieku uzvedības signālus. Ja ēzelis kustina lūpas, tas izjūt patiku. Savukārt, ja dzīvnieks aiziet prom, tas vēlas, lai to liek mierā.

Ēzeļi lūpas kustināja biežāk, kad tiem kasīja kaklu, bet parasti aizgāja prom, kad tos glaudīja pa muguru. Visi pusaudži neatkarīgi no izvēlētās metodes norādīja, ka jūtas mierīgāki.

Tomēr dalībniekiem, kuri redzēja, ka ēzeļi kustina lūpas, vientulības sajūta samazinājās izteiktāk, liecina pētījums. Savukārt arī tiem pusaudžiem, kuru ēzeļi aizgāja prom, bija lielāks skumju mazinājums.

Pētnieki uzskata, ka būtiskākais varētu būt spēja uztvert dzīvnieka reakciju un pielāgoties tai.

“Redzot, ka dzīvnieks izdara izvēli — brīvi pienākt pie jums, palikt kopā ar jums vai aiziet prom — mijiedarbība var šķist autentiskāka,” paziņojumā sacīja Kalisi-Rodrigesa. “Šis patiesībā nav stāsts par labāko veidu, kā glaudīt ēzeli, lai arī tas būtu piemīlīgi. Tas ir stāsts par savstarpīgumu.”

น

Pētījuma autores vārdi uzsver, ka dzīvnieka iesaistīšanās un iespēja pašam kontrolēt kontaktu var būt svarīga cilvēka pieredzes daļa. Tādējādi emocionālo labumu, iespējams, rada ne tikai pats pieskāriens, bet arī savstarpēja reakcija starp pusaudzi un dzīvnieku.