Novecošana un aizmāršība bieži tiek saistītas, taču pētnieki secinājuši, ka atmiņas parasti nepazūd pilnībā. Tās kļūst mazāk precīzas, jo smadzenes sāk sapludināt savstarpēji saistītu pieredžu detaļas, nevis atceras tieši to notikumu, kuru cilvēks mēģina atsaukt atmiņā. Pētījums publicēts žurnālā Cerebral Cortex.

Atmiņai ir vairāki posmi. Vispirms cilvēks notikumu piedzīvo, uztverot un izjūtot tā detaļas. Pēc tam šī informācija tiek saglabāta smadzenēs, bet vēlāk tā jāatrod, kad cilvēks vēlas atcerēties konkrēto notikumu. Tieši šo pēdējo — informācijas izgūšanas — posmu cilvēki visbiežāk saprot ar vārdu “atmiņa”.

Piemēram, mēģinot atcerēties sarunu ar draugu, smadzenes var nejauši pievienot tai detaļas no sarunas ar dzīvesbiedru, kas notikusi tajā pašā rītā. Rezultātā cilvēks sarunas ar draugu vietā atsauc atmiņā informāciju par sarunu ar dzīvesbiedru. Šādas sajaukšanās var ietekmēt sociālo dzīvi — sajaukti cilvēku vārdi var radīt apmulsumu, bet bažas par atmiņas kļūdām var veicināt izvairīšanos no saskarsmes.

Kā tika pārbaudīta atmiņas darbība

Zinātniekiem jau iepriekš bija zināms, ka atmiņas sajaukšana notiek biežāk nekā pilnīga aizmiršana. Jaunā pētījuma mērķis bija noskaidrot, kurā atmiņas procesa posmā rodas šīs kļūdas un kādu lomu tajās spēlē hipokamps — smadzeņu apgabals, kas iesaistīts visos atmiņas posmos.

Pētnieki skenēja jaunu, vidēja vecuma un vecāku cilvēku smadzenes, kamēr dalībnieki piedzīvoja visus trīs atmiņas posmus. Skenerī viņiem īslaicīgi parādīja seju ekrāna augšdaļā un ainu vai priekšmetu, piemēram, mežu vai ābolu, apakšdaļā. Dalībniekiem bija jāiztēlojas, ka persona mijiedarbojas ar redzamo ainu vai priekšmetu. Katrs sejas un attēla pāris tika uzskatīts par atsevišķu notikumu.

Pēc tam dalībnieki 20 minūtes atpūtās, kamēr pētnieki turpināja reģistrēt viņu smadzeņu aktivitāti. Visbeidzot viņiem veica atmiņas testu: iepriekš redzēta seja tika parādīta virs četriem attēliem, un dalībniekiem bija jānorāda, kurš attēls iepriekš bija savienots ar šo seju. Testu atkārtoja vairākas reizes, lai novērtētu, cik labi cilvēki atceras saikni starp sejām un ainām vai priekšmetiem dažādos notikumos.

Vecākiem cilvēkiem atmiņas sajaucās biežāk

Vecāka gadagājuma dalībnieki biežāk sajauca atmiņas nekā jaunie pieaugušie. Piemēram, viņi biežāk kļūdaini atcerējās, ka seja, kas sākotnēji bija savienota ar ābolu, bija pārī ar mežu.

Jaunāki pieaugušie, atceroties notikumu, parasti atkārtoja līdzīgus smadzeņu aktivitātes modeļus tiem, kas bija vērojami notikuma sākotnējās pieredzes laikā. Pētnieki šādus modeļus novēroja arī vecākiem cilvēkiem, kuri biežāk sajauca atmiņas. Tomēr pārsteidzoši bija tas, ka pat tad, kad vecāki dalībnieki atkārtoja sākotnējos smadzeņu aktivitātes modeļus, viņi bija vēl vairāk pakļauti atmiņu sajaukšanai.

Pētījuma autori secina, ka, cilvēkiem novecojot, hipokamps dažādos atmiņas posmos var neatbilstoši mainīt atmiņu saturu. Jauniem pieaugušajiem, tostarp šā pētījuma dalībniekiem, hipokampam atmiņas atsaukšanas laikā būtu jāizmanto tādi paši neirālās aktivitātes modeļi kā notikuma sākotnējā piedzīvošanā.

Tomēr pētījumā neizdevās noskaidrot, kāds smadzeņu aktivitātes raksts raksturīgs gadījumiem, kad vecāki cilvēki atmiņu atsauc pareizi. Iespējams, šādos gadījumos palīdz citas smadzeņu zonas ārpus hipokampa, taču tam nepieciešami papildu pētījumi.

Iespējamie nākotnes risinājumi

Pētnieki vēl tikai apgūst, kā dažādi smadzeņu reģioni sazinās. Viens no nākotnes neirozinātnes virzieniem būs izpētīt, vai elektriska hipokampa stimulēšana var novērst atmiņas zudumu vai atjaunot zaudētas atmiņas.

Nākotnes metodes varētu būt vērstas uz hipokampa stiprināšanu, lai tas pēc atmiņas saglabāšanas to nemainītu. Pētnieki jau apsver tādus paņēmienus kā intensīva fiziskā slodze, apzinātības treniņi, smadzeņu stimulācija un pat atmiņas norāžu ierakstīšana viedtālruņos.

Tomēr vēl jānoskaidro, vai hipokampa darbības mainīšana ilgtermiņā patiešām nodrošinātu stabilākas un konsekventākas atmiņas.