Ja ceļa osteoartrīta sāpes varētu mazināt nevis ar vēl vienu tableti, injekciju vai operāciju, bet ar to, kā cilvēks staigā? Klīnisks pētījums, kas publicēts žurnālā The Lancet Rheumatology, liecina, ka rūpīgi izvēlēta pēdu leņķa maiņa dažiem cilvēkiem var sniegt būtisku ieguvumu. Pēc gada dalībnieki, kuri apguva individuāli pielāgotu iešanas paņēmienu, ziņoja par mazākām ceļa sāpēm nekā placebo grupā, turklāt magnētiskās rezonanses izmeklējumi uzrādīja pazīmes, kas liecina par lēnāku skrimšļa stāvokļa pasliktināšanos.

Sāpju mazinājuma apjoms bija salīdzināms ar ieguvumu, ko apraksta dažiem bieži lietotiem medikamentiem. Būtiski, ka šī pieeja var ietekmēt ne tikai sāpju sajūtu, bet arī pārmērīgo mehānisko slodzi uz ceļa locītavu — vienu no faktoriem, kas saistīts ar osteoartrīta progresēšanu.

Vienkārša iešanas maiņa varētu samazināt slodzi uz ceļu

Osteoartrīts skar aptuveni 22% pieaugušo, kas vecāki par 40 gadiem, un ir viens no biežākajiem invaliditātes cēloņiem. Slimības laikā pakāpeniski bojājas skrimslis — gluds, aizsargājošs audums, kas amortizē kaulu galus un ļauj locītavai kustēties ar nelielu berzi.

Skrimslim dilstot, ikdienas darbības, piemēram, iešana, kāpšana pa kāpnēm vai piecelšanās no krēsla, var kļūt arvien sāpīgākas. Fiziskās aktivitātes, fizioterapija, svara kontrole un medikamenti var palīdzēt pārvaldīt simptomus, taču pašlaik nav plaši atzītas ārstēšanas, kas droši atjaunotu osteoartrīta zaudēto skrimsli. Smagas slimības gadījumā cilvēkam var būt nepieciešama locītavas protezēšanas operācija.

Pētnieki no Jūtas Universitātes, Ņujorkas Universitātes un Stenforda Universitātes pētīja citu stratēģiju — iešanas tehnikas pārtrenēšanu jeb gait retraining. Tās mērķis nav tikai mazināt sāpes, bet mainīt iešanas mehāniku tā, lai samazinātu spiedienu uz ievainojamākajām ceļa daļām.

Pētījuma rezultāti, kas publicēti 2025. gada augustā, iegūti pirmajā randomizētajā, placebo kontrolētajā klīniskajā pētījumā, kurā personalizētas iešanas tehnikas pārtrenēšanas efektivitāte ceļa osteoartrīta gadījumā vērtēta vesela gada garumā. Pētījumu kopīgi vadīja Skots Ulrihs, Jūtas Universitātes Džona un Māršas Praisu Inženierzinātņu koledžas mehāniskās inženierijas docents, kopā ar kolēģiem Stenfordā un Ņujorkas Universitātē. Pētījumu atbalstīja federālās pētniecības aģentūras, un par izmēģinājuma finansētāju bija norādīts ASV Veterānu lietu departaments.

“Mēs zinām, ka cilvēkiem ar osteoartrītu lielāka slodze ceļā paātrina slimības progresēšanu un ka pēdu leņķa maiņa var samazināt slodzi uz ceļu,” sacīja Ulrihs. “Tāpēc biomehāniska iejaukšanās nav jauna ideja, taču līdz šim nebija randomizētu, placebo kontrolētu pētījumu, kas pierādītu tās efektivitāti.”

Izšķiroša nozīme ir tam, kā katrā solī ķermeņa svars tiek pārnests caur ceļa locītavu. Ceļam ir iekšējā jeb mediālā un ārējā jeb laterālā daļa. Parastas iešanas laikā iekšējā daļa parasti uzņem lielāku slodzi, kas palīdz izskaidrot, kāpēc osteoartrīts šajā ceļa pusē ir īpaši izplatīts.

Cilvēkiem, kuriem šī vieta jau ir bojāta, atkārtots pārmērīgs spiediens var veicināt turpmāku stāvokļa pasliktināšanos. Pēdu virziena maiņa — pirkstgalus nedaudz pagriežot uz iekšu vai uz āru — varētu pārdalīt daļu slodzes un samazināt spiedienu uz skarto skrimsli.

Tomēr viena un tā pati korekcija neder visiem. Dažiem cilvēkiem labāk palīdz pirkstgalu pagriešana uz iekšu, bet citiem — izteiktāka to pavēršana uz āru. Nepareizi izvēlēta korekcija var nedot ieguvumu vai pat palielināt slodzi uz bojāto locītavu.

“Iepriekšējos pētījumos visiem dalībniekiem nozīmēja vienu un to pašu iejaukšanos, tādēļ daļai slodze uz locītavu nesamazinājās vai pat palielinājās,” sacīja Ulrihs. “Mēs izmantojām personalizētu pieeju, lai izvēlētos katram cilvēkam jaunu iešanas modeli. Tas uzlaboja iespēju atslogot ceļu un, visticamāk, veicināja pozitīvo ietekmi uz sāpēm un skrimsli.”

Kā pētnieki atrada piemērotāko iešanas modeli

Pētījumā piedalījās cilvēki ar vieglu vai mērenu osteoartrītu ceļa iekšējā daļā. Pirmajās divās laboratorijas vizītēs dalībniekiem veica magnētiskās rezonanses izmeklējumus un lika staigāt pa īpašu skrejceliņu ar sensoriem, kas mērīja katra soļa radītos spēkus. Kustību uztveršanas kameras detalizēti reģistrēja ķermeņa kustības, lai pētnieki varētu analizēt, kā dažādi iešanas stili ietekmē ceļu.

Dalībnieki izmēģināja nelielas pēdu pozīcijas izmaiņas, pirkstgalus pagriežot uz iekšu vai uz āru par 5° vai 10°. Pēc tam pētnieki katram cilvēkam noteica to korekciju, kas visefektīvāk samazināja slodzi uz skarto ceļu.

Ne visi potenciālie dalībnieki kvalificējās pētījumam. Daži tika izslēgti, jo neviena no pārbaudītajām korekcijām nespēja samazināt slodzi uz viņu ceļu. Šādu cilvēku iekļaušana agrākos pētījumos varētu būt viens no iemesliem, kāpēc iešanas tehnikas pārtrenēšanas rezultāti iepriekš bijuši neviennozīmīgi.

Pēc sākotnējās izvērtēšanas 68 dalībniekus nejauši sadalīja divās grupās pa 34 cilvēkiem. Viena grupa saņēma individuālus norādījumus, kuru mērķis bija mazināt slodzi uz ceļa iekšējo daļu. Otra saņēma fiktīvu jeb sham procedūru: dalībnieki izgāja tādu pašu apmācību, taču viņiem lika saglabāt dabisko pēdu leņķi.

Šāds salīdzinājums ļāva nošķirt iešanas mehānikas maiņas ietekmi no uzlabojumiem, ko varētu radīt dalībnieku gaidas, pētnieku uzmanība vai pati dalība strukturētā iešanas programmā.

Sešu nedēļu treniņš mainīja iešanas paradumu

Abas grupas apmeklēja sešas iknedēļas treniņu nodarbības. To laikā dalībnieki staigāja pa skrejceliņu, uz apakšstilba nēsājot nelielu ierīci. Tā nodrošināja bioatgriezenisko saiti — vieglu vibrāciju, kad pēda novirzījās no noteiktā leņķa.

Bioatgriezeniskā saite ir paņēmiens, kas ar tūlītējiem signāliem palīdz cilvēkam pamanīt un pakāpeniski kontrolēt kustības, kuras parasti tiek veiktas neapzināti. Laika gaitā dalībnieki iemācījās saglabāt noteikto pēdas pozīciju bez pastāvīgiem atgādinājumiem.

Pēc sešu nedēļu uzraudzītās apmācības viņiem ieteica katru dienu vismaz 20 minūtes vingrināties ar jauno iešanas paņēmienu, līdz tas kļūst par dabisku ieradumu. Turpmākajās pārbaudēs dalībnieki šo paradumu saglabāja pārsteidzoši konsekventi — vidēji noteiktais pēdu leņķis tika ievērots ar aptuveni vienas grāda precizitāti.

Šī konsekvence ir svarīga, jo iespējamais ieguvums ir atkarīgs no tā, vai mainītais iešanas modelis tiek saglabāts ikdienā, nevis tikai laboratorijā.

Sāpes mazinājās, un vienā skrimšļa rādītājā bija lēnāka pasliktināšanās

Gadu pēc programmas sākuma dalībniekiem atkārtoti veica magnētiskās rezonanses izmeklējumu un lūdza novērtēt ceļa sāpes. Personalizētās iešanas tehnikas grupai bija labāki rezultāti.

Sāpju skalā no 0 līdz 10 intervences grupas dalībnieki ziņoja par vidēji 2,5 punktu uzlabojumu, bet fiktīvās ārstēšanas grupā uzlabojums bija 1,3 punkti. Izpētes analīzē aptuveni 91% personalizētās pārtrenēšanas grupas dalībnieku piedzīvoja klīniski nozīmīgu sāpju mazināšanos, salīdzinot ar 66% salīdzinājuma grupā.

Pētnieki konstatēja arī mehāniska rādītāja samazināšanos, kas saistīts ar spiedienu uz ceļa iekšējo daļu. Tas liecina, ka mainītā iešanas tehnika ietekmēja ne tikai dalībnieku sāpju uztveri.

“Sāpju samazinājums, salīdzinot ar placebo grupu, bija kaut kur starp to, ko varētu sagaidīt no bezrecepšu medikamenta, piemēram, ibuprofēna, un narkotiska pretsāpju līdzekļa, piemēram, OxyContin,” sacīja Ulrihs. “Magnētiskās rezonanses izmeklējumos mēs redzējām arī lēnāku skrimšļa veselības rādītāja pasliktināšanos intervences grupā, kas bija ļoti iepriecinoši.”

Pētnieki izmantoja modernas attēlveidošanas metodes, kas spēj pamanīt smalkas izmaiņas skrimšļa sastāvā vēl pirms būtisks strukturāls bojājums kļūst redzams parastajos izmeklējumos. Viens no mērījumiem, ko dēvē par T1rho, liecināja, ka ceļa iekšējās daļas skrimslis cilvēkiem, kuri mainīja iešanas modeli, pasliktinājās lēnāk. Otrs magnētiskās rezonanses rādītājs starp grupām būtisku atšķirību neuzrādīja.

Šie rezultāti nepierāda, ka bojātais skrimslis tika atjaunots vai ka osteoartrīta progresēšanu iespējams neatgriezeniski apturēt. Tie tomēr pieļauj iespēju, ka mehāniskās slodzes samazināšana ilgākā laikā varētu palīdzēt saglabāt skrimšļa veselību.

Ārstēšana kopumā bija labi panesama. Smagas nevēlamas blakusparādības netika ziņotas, taču pastiprinātu ceļa sāpju dēļ no pētījuma izstājās divi intervences grupas dalībnieki un viens fiktīvās ārstēšanas grupas dalībnieks.

Citi pētījumi liecina, ka nozīme var būt arī citām kustību korekcijām

Pēc 2025. gada izmēģinājuma publicētie pētījumi snieguši papildu ieskatu par to, kā iešanas modifikācijas varētu palīdzēt cilvēkiem ar ceļa osteoartrītu. Atsevišķā randomizētā pētījumā, kas 2026. gada aprīlī publicēts žurnālā Clinical Biomechanics, Bātas Universitātes pētnieki dažādus bioatgriezeniskās saites treniņus pārbaudīja 50 cilvēkiem ar ceļa osteoartrītu.

Dalībnieki sešas nedēļas apguva dažādas stratēģijas, kuru mērķis bija uzlabot iešanas mehāniku. Visās trijās grupās, arī kontroles grupā, mazinājās ar aktivitāti saistītās ceļa sāpes un uzlabojās fiziskās funkcijas. Tomēr tikai grupa, kas saņēma atgriezenisko saiti par savu iešanas modeli, panāca ilgstošu galvenā ceļa slodzes rādītāja samazinājumu. Šis rādītājs samazinājās par 7,6%, un uzlabojums saglabājās pārbaudē pēc mēneša.

Interesanti, ka nevienā grupā pētnieki nekonstatēja būtiskas pēdu leņķa izmaiņas. Tas liecina, ka spēkus uz ceļu var ietekmēt arī citas iešanas mehānikas korekcijas. Rezultāti pastiprina 2025. gada pētījuma galveno atziņu: ar vienkāršu aicinājumu staigāt citādi ne vienmēr pietiek. Svarīgi ir tas, kāda kustība tiek mācīta un vai tā patiešām samazina kaitīgo slodzi uz locītavu.

2026. gada pētījumā skrimšļa ilgtermiņa pasliktināšanās netika vērtēta, tādēļ tas nevar pierādīt, ka šīs papildu iešanas stratēģijas palēnina osteoartrīta progresēšanu.

Vai pieeja varētu palīdzēt atlikt ceļa protezēšanu?

Cilvēkiem ar ceļa osteoartrītu šīs pieejas pievilcība nav saistīta tikai ar laboratorijā izmērāmo efektu. Kāds pētījuma dalībnieks aprakstīja ieguvumu no ārstēšanas, kurai nav nepieciešami medikamenti vai palīgierīce:

“Man nav jālieto zāles vai jāvalkā ierīce… tā tagad vienkārši ir daļa no mana ķermeņa, kas būs ar mani visu atlikušo mūžu, un es par to esmu ļoti priecīgs.”

Kad cilvēks šo paņēmienu ir apguvis, tas teorētiski var kļūt par ikdienas kustību sastāvdaļu, neprasot turpmāku specializēta aprīkojuma izmantošanu. Tas varētu būt īpaši nozīmīgi cilvēkiem, kuri ar artrītu saskaras salīdzinoši agrā vecumā.

“Īpaši cilvēkiem 30, 40 vai 50 gadu vecumā osteoartrīts var nozīmēt desmitgadēm ilgu sāpju pārvaldīšanu, pirms tiek ieteikta locītavas protezēšana,” sacīja Ulrihs. “Šī iejaukšanās varētu palīdzēt aizpildīt šo lielo ārstēšanas plaisu.”

Vai iešanas tehnikas pārtrenēšana patiešām var aizkavēt vai novērst ceļa protezēšanu, joprojām nav zināms. Lai uz to atbildētu, būtu nepieciešami ilgāki pētījumi, kas parādītu, ka ieguvums saglabājas un pārvēršas labākā locītavas veselībā un mazākā operāciju skaitā.

Pašlaik personalizēta iešanas korekcija ir interesants iespējamās ārstēšanas papildinājums, jo tā vienlaikus var mazināt sāpes un, iespējams, palēnināt skrimšļa pasliktināšanos.

Viedie apavi un viedtālruņu kameras varētu atvieglot pieeju

Viens no galvenajiem šķēršļiem ir personalizētas iešanas pārtrenēšanas nodrošināšana ārpus specializētas pētniecības laboratorijas. Sākotnējā pētījumā bija nepieciešamas kustību uztveršanas kameras, spiedienjutīgs skrejceliņš, magnētiskās rezonanses izmeklējumi un atkārtotas vizītes klātienē. Šādi resursi ir dārgi un grūti pieejami parastās fizioterapijas klīnikās.

Pētnieki meklē vienkāršākus risinājumus.

“Mēs un citi esam izstrādājuši tehnoloģijas, ko varētu izmantot, lai šo iejaukšanos personalizētu un īstenotu klīniskā vidē, izmantojot mobilos sensorus, piemēram, viedtālruņa video un ‘viedo apavu’,” sacīja Ulrihs.

Viedtālruņa kamera varētu palīdzēt analizēt iešanas mehāniku un aptuveni noteikt, kā dažādas kustības ietekmē slodzi uz ceļu. Savukārt apavi ar kustību sensoriem varētu sniegt atgriezenisko saiti, pacientam trenējoties mājās vai pastaigājoties savā apkaimē.

2026. gada septembrī žurnālā Machine Learning with Applications publicētā darbā tika aplūkota vēl viena iespēja — ar mākslīgo intelektu noteikt slodzi uz ceļu, izmantojot pēdā savāktus paātrinājuma mērījumus. Šajā koncepcijas pārbaudes pētījumā pētnieki analizēja 10 veselu pieaugušo iešanas datus un parādīja, ka mašīnmācīšanās sistēma spēj izsekot aprēķināto ceļa spēku izmaiņām dažādos iešanas modeļos.

Šī tehnoloģija joprojām ir eksperimentāla un nav validēta kā ārstēšanas līdzeklis cilvēkiem ar ceļa osteoartrītu. Tomēr tā parāda, kā nākotnē personalizētu rehabilitācijas vadību varētu nodrošināt bez laboratorijas, kas piepildīta ar kamerām un sarežģītu aprīkojumu.

Daudzsološa pieeja, bet ne pašrocīgs risinājums

Neraugoties uz iepriecinošajiem rezultātiem, pētnieki uzsver, ka personalizēta iešanas tehnikas pārtrenēšana vēl nav gatava plašai izmantošanai klīniskajā praksē. Sākotnējā pētījumā piedalījās tikai 68 cilvēki — visi ar vieglu vai mērenu osteoartrītu ceļa iekšējā daļā, turklāt katram no viņiem vismaz viena pārbaudītā iešanas korekcija spēja samazināt slodzi uz locītavu.

Tādēļ secinājumi var nebūt attiecināmi uz cilvēkiem ar smagu artrītu, citiem locītavas bojājuma veidiem vai tiem, kuru ceļi uz pēdu pozīcijas maiņu reaģē citādi. Lielāki pētījumi, ilgāka novērošana un praktiski ārstēšanas ieviešanas veidi būs nepieciešami, pirms ārsti šo pieeju varēs regulāri nozīmēt.

Īpaši svarīgi ir neuztvert pētījumu kā ieteikumu patstāvīgi pagriezt pirkstgalus uz iekšu vai āru. Korekcija, kas palīdz vienam cilvēkam, citam var palielināt slodzi uz ceļa. Pašlaik rezultāti drīzāk norāda uz iespēju, ka iešanas veids var ietekmēt ne tikai šodien jūtamo sāpju līmeni, bet varbūt arī to, kā turpmākajos gados saglabājas ceļa skrimslis.