Apmēram 14% cilvēku dzīvo ar tinītu — ilgstošu zvanīšanu, dūkšanu vai citu skaņu uztveri ausīs vai galvā, ko apkārtējie nevar ne dzirdēt, ne izmērīt. Jauns pētījums liecina, ka asinsanalīze, kurā nosaka ar iekšējo ausi saistītā proteīna prestīna līmeni, nākotnē varētu sniegt objektīvu pazīmi šim stāvoklim.

Konektikutas Universitātes pētnieki konstatēja, ka cilvēkiem ar hronisku tinītu asinīs bija būtiski vairāk prestīna nekā cilvēkiem, kuriem tinīta nav. Rezultāts papildina pierādījumus, ka vismaz daļā gadījumu nozīme varētu būt gliemežnīcas — gliemežveida struktūras iekšējā ausī — darbības traucējumiem.

“Mūsu darbs tagad liecina, ka prestīna izmantošanai par tinīta biomarķieri ir potenciāls. Šis ir mūsu pirmais solis tādu zāļu izstrādē, kas palīdzētu kontrolēt tinītu,” sacīja Konektikutas Universitātes otologs Kourošs Parhems.

Ko pētījumā atklāja

Prestīns ir proteīns, kas atrodas specializētās matiņšūnās. Tās iekšējā ausī pastiprina skaņas vibrācijas un palīdz precīzi noregulēt dzirdi. Reaģējot uz skaņu, šīs šūnas maina garumu, bet prestīns to membrānās darbojas kā sava veida molekulārs motors.

Iepriekšējos pētījumos bija noskaidrots, ka prestīns var nonākt asinsritē un tā līmenis asinīs var mainīties, ja iekšējo ausi ietekmē bojājums vai stress. Parhems un viņa kolēģi vēlējās noskaidrot, vai asinīs cirkulējošais prestīns varētu būt saistīts arī ar tinītu.

Pētījumā piedalījās 82 cilvēki: 41 dalībniekam bija hronisks, abpusējs un nepulsējošs tinīts, bet 41 cilvēkam nebija šī stāvokļa vēstures. Dalībniekiem veica dzirdes pārbaudes, un nedēļu viņi valkāja trokšņa dozimetru, lai izmērītu ikdienā saņemto skaņas iedarbību. Pēc tam tika paņemti asins paraugi.

Pētnieki noteica prestīna daudzumu un vienlaikus pārbaudīja vēl trīs ar iekšējo ausi saistītus proteīnus — otoferlīnu, koneksīnu 26 un stereocilīnu. Prestīns bija vienīgais no četriem proteīniem, kas skaidri nošķīra tinīta grupu no kontroles grupas.

Vidējā prestīna koncentrācijas atšķirība bija ļoti neliela — cilvēkiem ar tinītu tā bija tikai par 330 pikogramiem mililitrā augstāka. Tomēr pēc tam, kad pētnieki ņēma vērā vecuma, dzirdes spēju un ikdienas trokšņa iedarbības atšķirības, rezultāts bija pietiekami nozīmīgs, lai prestīnu uzskatītu par objektīvu norādi.

Prestīna līmenis bija augstāks arī tiem tinīta dalībniekiem, kuru dzirdes sliekšņi bija līdzīgi kontroles grupas rādītājiem. Tas liecina, ka atradums, visticamāk, nebija tikai dzirdes zuduma sekas.

Pagaidām nav gatavs diagnostikas tests

Pētnieki tomēr uzsver, ka cilvēkiem nevajadzētu steigties pie ārsta, pieprasot šādu asinsanalīzi. Izmantotā metode vēl nebija pietiekami precīza, lai to varētu droši izmantot diagnozes noteikšanai. Turklāt prestīna līmenis nepalielinājās atbilstoši simptomu smagumam.

Lielākajai daļai pētījuma dalībnieku tinīts bija salīdzinoši viegls. Tipiskais simptomu vērtējums bija 24 punkti, kamēr “katastrofiska” stāvokļa augšējā robeža bija no 78 līdz 100 punktiem.

Joprojām nav skaidrs arī tas, tieši no kurienes asinīs nonāk konstatētais prestīns. Lai gan šis proteīns ir cieši saistīts ar iekšējo ausi, tas nav raksturīgs tikai šim orgānam — tas konstatēts arī citos audos, tostarp sirdī.

Tāpēc pētnieki uzsver, ka rezultāti nepierāda: tinīts vienmēr rodas gliemežnīcā. Šis stāvoklis var būt saistīts gan ar perifēriem mehānismiem ausī, gan ar izmaiņām centrālajā dzirdes sistēmā, bet konkrētais pētījums šīs iespējas nošķirt nevarēja.

Biomarķiera iespējamā nozīme

Tomēr rezultāti sniedz vēl vienu pierādījumu saiknei starp ārējo matiņšūnu darbību un tinītu. Tie papildina tās pašas pētnieku grupas agrāka pētījuma secinājumus: tajā noteiktas formas seruma prestīna līmenis bija augstāks 49 cilvēkiem ar hronisku tinītu nekā 40 kontroles grupas dalībniekiem. Iepriekšējā pētījumā proteīna mērīšanai tika izmantota cita metode.

Apvienojot abu pētījumu rezultātus, pētnieki uzskata, ka iegūts koncepcijas pierādījums prestīna izmantošanai par tinīta biomarķieri.

“Tagad mums ir koncepcijas pierādījums tam, ka auss proteīnam varētu būt centrāla nozīme tinīta attīstībā un pārvaldībā,” sacīja Parhems.

Lai noskaidrotu, vai šāds tests spēj ticami identificēt tinītu, atšķirt dažādas tā formas un nākotnē palīdzēt ārstiem noteikt piemērotāko terapiju, būs vajadzīgi plašāki pētījumi. Tomēr stāvoklim, ko ārsti pašlaik lielākoties vērtē pēc paša pacienta aprakstītajām sajūtām, pat nepilnīgs bioloģisks signāls varētu izrādīties vērtīgs.

Pētījums publicēts žurnālā Otolaryngology – Head and Neck Surgery.