Nobuo Uematsu, ilggadējais “Square Enix” galvenās franšīzes komponists, savu darbu pie “Final Fantasy 7” vērtē kritiskāk nekā daudzi spēlētāji. Grāmatas Nobuo Uematsu: On The Record, ko sarakstījis Džeimss Mielke, fragmentā viņš skaidro, kāpēc 1997. gada spēles mūzika atšķiras no iepriekšējo daļu skaņu celiņiem.

“Izņemot fanu iecienītos skaņdarbus, piemēram, ‘One-Winged Angel’, lielākā daļa ‘Final Fantasy 7’ dziesmu, salīdzinot ar iepriekšējo spēļu mūziku, ir garlaicīgas,” teikts Uematsu sacītajā grāmatā. Viņš šo vērtējumu nepamato ar radošu neveiksmi, bet gan ar apzinātu kompozīcijas pieeju.

“Tā kā vizualizācija bija ievērojami uzlabojusies, pārāk lipīga melodija novērstu uzmanību no spēles,” viņš skaidro. Tāpēc komponists rakstījis mūziku, kas “neuzspiež sevi stāsta fokusam” un ļauj spēlētājam galveno uzmanību pievērst notikumiem ekrānā.

Mūzika, kas papildina ainu, nevis pārņem to

Šādu pieeju var uzskatīt arī par “Final Fantasy 7” skaņu celiņa priekšrocību. Tas balansē starp atmiņā paliekošām melodijām un spēju ērti palikt fonā, nezaudējot konkrētās ainas noskaņu.

Kā piemērs tam kalpo “Mako Reactor”. Skaņdarbs ir draudīgs un drūms, pastiprinot sajūtu, ka “Shinra” tehnoloģija izsūc dzīvību no planētas. Vienlaikus atkārtojošā melodijas struktūra padara to pietiekami ambientu: tā neprasa klausītāja nedalītu uzmanību, taču tajā ir pietiekami daudz detaļu, lai to varētu klausīties arī rūpīgāk.

Uematsu norāda, ka viņa loma agrākajās “Final Fantasy” spēlēs bija izteiktāka. “Famicom” un “Super Famicom” laikmetā mūzika palīdzēja virzīt stāstu uz priekšu, viņš skaidro, taču “Final Fantasy 7” gadījumā vizuālais izpildījums jau bija pietiekami pārliecinošs, lai pats izstāstītu būtisku daļu notikumu.

“Tāpēc labāk bija ļaut mūzikai atkāpties,” viņš atceras. Pēc komponista teiktā, apziņa, ka mūzika galvenokārt tiek pievienota vizualizācijas pastiprināšanai, sākās ar “Final Fantasy 7” un turpinājās arī “Final Fantasy 8”.

Atšķirīga pieeja “Final Fantasy 8” un “9”

Uematsu darbs būtiski mainījās, pārejot no “Final Fantasy 7” uz “Final Fantasy 8” un “Final Fantasy 9”. Šo attīstību veicināja arī skaņu komandas pieredzes pieaugums darbā ar “PlayStation” tehniskajām iespējām.

Abu nākamo spēļu skaņu celiņi ir vairāk orientēti uz orķestrālu un dinamisku skanējumu nekā “Final Fantasy 7” mūzika. Tomēr 1997. gada spēles sintezatoru dominētais skanējums piešķir tai īpašu šarmu. Tādēļ, lai gan Uematsu pats šo darbu salīdzina nelabvēlīgi ar iepriekšējām spēlēm, šādam vērtējumam nav obligāti jābūt vienīgajam skatījumam uz “Final Fantasy 7” mūziku.

Grāmatas fragmentā Uematsu komentāri attiecas uz radošo izvēli, kas tika izdarīta laikā, kad spēļu vizualizācija kļuva daudz izteiksmīgāka. Viņa skaidrojums liecina, ka mazāk uzmācīgas melodijas bija paredzētas nevis kā kompromiss, bet kā veids, kā saskaņot skaņu ar stāstījumu un “PlayStation” laikmeta vizuālo ambīciju.

Starp skaņdarbiem, kas tomēr izceļas un kļuvuši par fanu favorītiem, Uematsu īpaši min “One-Winged Angel”. Savukārt pārējā skaņu celiņa atturīgākais raksturs bija domāts tam, lai mūzika pastiprinātu ainas, nevis sacenstos ar tām par spēlētāja uzmanību.